Drošība pirmajā vietā jeb NATO vispirms, bet ES ar tās labumiem un ērtībām jau pēc tam - tāda bija mūsu tā laika nostāja, sarindojot prioritātes. Šo septiņu gadu laikā galveno lietu ziņā kardināli nekas nav mainījies. Esam tikuši kārotajos Rietumu klubos, tomēr NATO un ES nav mehāniski drošības un labklājības automāti, kur, nospiežot pareizo podziņu, saņem vēlamos labumus.
Uz nepamatota optimisma grābekļa esam uzkāpuši jau vairākkārt. Vienreiz tas bija neatkarības atgūšanas gados, kad daudziem kapitālisms un brīvais tirgus šķita brīnumzāles pret komunisma kaitēm. Toreiz sāpīgākais bija emocionālais blieziens, kad kaut vai pastalās, bet brīvi gribējām laimē diet visi, tomēr cits drīz vien bija ar kurpēm, bet ļoti daudzi - ar basām kājām. Otrs blieziens ar naivā optimisma grābekļa kātu ir pašreizējā krīze, kuras pamatā galvenokārt atkal ir pašu nespēja novērtēt situācijas nopietnību.
Pašlaik Latvijai atkal tiek rādīti it kā labi ieeļļoti zobrati drošības mašinērijas mehānismā, proti, NATO 5. paragrāfs, kas garantē alianses jebkuras dalībvalsts aizsardzību. Šis tiešām ir paragrāfs, ar kuru NATO stāv vai krīt, tomēr arī tas nav brīnumlīdzeklis un pats par sevi pastāvošs garants, bet gan labās gribas alianses dalībvalstu sargājams, uzturams un izkopjams līdzeklis drošībai.
Pēc nepilna mēneša Lisabonā notiks izšķirīga lemšana par NATO jauno stratēģisko konceptu, un viens no pagaidām nezināmajiem lielumiem šai sakarā būs Turcija. Ne bez iemesla tā pēdējā laikā pavērsusies uz Austrumiem, jo Rietumos to sagaida galvenokārt Vācijas un Francijas pretspiediens. Šobrīd tas nozīmē Turcijas vilcināšanos atbalstīt NATO pretraķešu sistēmas sastāvdaļu izvietošanu tās teritorijā, kas vairotu visas Eiropas drošību. Jo kādēļ gan, ja Eiropa turkus tik ļoti nevēlas? Bet daba nemīl tukšumu, līdz ar Turcijas eventuālo «iztrūkumu» šo NATO un Eiropas drošības problēmu labprāt gribētu risināt Krievija. Protams, ar noteikumu, ka Eiropā tiek veidota jauna drošības struktūra, kurā Kremlim ir veto tiesības. Tas būtu trieciens NATO, kādu to pazīstam, un Baltijai un Austrumeiropai nelabvēlīga spēku polu pārbīde. Krievijai ir jāpiedalās reģiona drošībā, tomēr visam ir savs mērs. Tāpēc, kaut gan ne tikai drošības apsvērumu dēļ, tomēr ļoti lielā mērā arī tādēļ, jaunajām ES dalībvalstīm ir jādara viss iespējamais, lai panāktu lielāku atvērtību Turcijas centieniem iekļauties Eiropā.