Lietuviešu autoru (Processoffice un Andrius Skiezgelas Architecture) izstrādātais muzeja rekonstrukcijas plāns paredz saglabāt muzeja ēkas apjomu kā no visām pusēm pieejamu, brīvi stāvošu celtni parkā. Tas arī ir labākais, kas palicis atmiņā, salīdzinot ar citiem pirms gada redzētajiem piedāvājumiem arhitektūras konkursā, kas jau sākuši balēt atmiņā, un, jāatzīmē, neraisa nožēlu, ka netiek realizēti. Ārzemnieki acīgi pamanījuši un novērtējuši kādu raksturīgu Rīgas tradīciju - šī ir «plakana», zemes līmeņa pilsēta, kur gājējs netiek trenkāts pa pakalniem, nogāzēm un terasēm, tādēļ Muzeja kāpnes ir gandrīz vai vienīgais piemērs, kas sabiedrisko dzīvi iekštelpās šķir no ielas par veselu stāvu. Muzeja ēkas «atvēršana» arī no parka puses, iekārtojot pirmajā stāvā kafejnīcu, konferenču zāli un garderobi, ir skaistākais projekta ierosinājums. Tomēr, atdzīvinot zemes līmeni, jārēķinās, ka arī pazemei ir sava semantika, kas diktēs noteikumus apmeklētāja uztverei.
Jo brīvāka staigāšana pa līdzenumu parkā, jo lielāka kāpelēšana iekštelpās. Pētot pazemē slēptās piebūves plānu, atklājas pieticīga aina. Tas nav slikti, jo uzsver protestantu reģiona vienkāršību iepretī katoļu zemju (to pašu lietuviešu) pompozitātei, bet uzreiz pavēsta, ka nedos to, ko daudzi gaida - plašu, laikmetīgu mākslas centru. Apmeklētājiem būs pieejama vidēja lieluma, taisnstūra formas izstāžu zāle ar diezgan zemiem griestiem, kas reāli ir piemērota tikai glezniecības ekspozīcijām. Pārējo pazemes masīvu veidos garais un līkumainais ceļš līdz tai, ieskaitot ekskursijām pieejamas fondu glabātavas. Tās gan, zinot, ka paralēli muzejs virza atsevišķu krātuvju projektu ārpilsētā, uzdod jautājumu, vai pazeme pilsētas centrā, parkā, ir īstā vieta, kur būvēt noliktavu. Tas pats sakāms par veselu rindu darbnīcu un administrācijas telpu - jo muzejs šobrīd nav tikai viens nams, bet vairāku ēku tīkls.
Vājā sasaiste ar veco muzeja ēku ir visa projekta Ahilleja papēdis - jaunā ekspozīciju telpa atrodas pat trīs stāvus zemāk par Balto zāli, līdzšinējo galveno izstāžu vietu. Tas nozīmē, ka iekārtojamo ekspozīciju apjomi būs strikti limitēti un ar pūlēm savienojami vienotā iespaidā. Savdabīgi risināts arī eksponātu piegādes ceļš no kravas lifta līdz zālei - tas sakrīt ar apmeklētāju takām, proti, jaunajam korpusam nebūs savas «sētas puses». Tādas nebūs muzejam vispār. Mūsdienās, kad izstāde vairs nenozīmē tikai rindās izkarinātas gleznas, bet gan veselus arhitektoniski multimediālus priekšnesumus, iespējas tos veidot būs ierobežotas. Atliek tikai iztēloties bariņu muskuļainu puišu, kas cauri visam pagrabam pa slīpu grīdu ripina Damjena Hērsta haizivi akvārijā, Leas Davidovas - Medenes granīta galvu vai kaut vai klavieres, lai saprastu, cik reti tamlīdzīga izmēra eksponāti jauno muzeju apciemos.
Patīkamais projekta pārsteigums - bēniņos tiks atvērta tā saucamā «kupola zāle», kas patiesībā būs viena vienīga ekskluzīva vēsturiska instalācija. Tas kaut nedaudz atsvērs vēriena trūkumu pārējā muzejā. Pa ceļam būs kamerizstādēm piemēroti bēniņi - ļoti zemi, ar tikai vienu mākslas darbu izvietošanai piemērotu sienu. Toties būs skatu laukums uz jumta, kas, vēlreiz atsaucoties uz Rīgas «plakanumu», varētu būt spēcīgs aicinājums apmeklētājiem izstaigāt visu, nu jau sešstāvīgo, muzeja ēku.
Ja rekonstrukcijas darbi kādreiz sāksies, tad beigās, protams, būs milzu prieks par izremontētu ēku, skaisto izeju uz parku un skatu no jumta. Tomēr paliks arī izbrīns - kamēr citās Eiropas metropolēs un nu jau arī mazpilsētās veras vaļā viens laikmetīgs mākslas muzejs pēc otra, mums jābūt pateicīgiem par kaut ko pielāgotu, uzlabotu, saspiestu - iespēju robežās.