Lielākajā ekonomiskajā krīzē, kas piemeklējusi pasauli kopš tiem pašiem trīsdesmitajiem gadiem, atkal parādās apvārdotāji, kuri piedāvā inflāciju kā atrisinājumu visām mūsu ekonomiskajām problēmām. Ceturtdien Latvijas Avīzē publicēts Tautas partijas dibinātāja Andra Šķēles raksts, kurš noteikti vislielāko uzmanību piesaistīs tāpēc, ka viņš atkal aģitē par lata devalvāciju. Tomēr daudz svarīgāk ir pievērst uzmanību šāda soļa pamatojumam: iespējai segt budžeta deficītu, drukājot naudu, vai, kā Šķēle to koķeti dēvē, «iekšējo tēriņu un vajadzību apmierināšanu pie citas naudas masas ekonomikā».
Vērīgs Šķēles raksta lasītājs pamanīs, ka tajā nekur nav minēta nepieciešamība panākt budžeta tēriņu atbilstību mūsu tautsaimniecības pašreizējai spējai ģenerēt nodokļu ienākumus. Tieši otrādi, Šķēle aicina uz milzīgu budžeta tēriņu un līdz ar to deficīta palielinājumu. Tātad devalvācija ir nepieciešama, lai atraisītu rokas naudas drukātājiem, kuri segtu budžeta deficītu, piezvanot uz tipogrāfiju.
Šis scenārijs pasaules vēsturē izspēlēts jau pārāk bieži, un iznākums vienmēr ir tas pats: pēc īslaicīgas eiforijas sākas vēl lielākas mokas, kuru pakāpe mērāma nuļļu rindas garumā uz apgrozībā laistajām banknotēm. Tautsaimniecībā slimība tiek ielaista vēl dziļāk, tās ārstēšana iznāk vēl dārgāka un sāpīgāka.
Grūti spriest, ciktāl Šķēles piedāvājums saistīts ar vēlmi izmantot inflācijas panaceju, lai celtu Tautas partijas reitingus, kuri Rīgā jau devalvējušies līdz 1,5%, ciktāl - ar citām interesēm. Taču tas noteikti nav Latvijas tautsaimniecības interesēs.
Uz simt latu zīmes cienījamu vietu ieņem Dainu tēvs - Krišjānis Barons. Ja kāds politiķis vājuma brīdī nolemtu uzkraut Latvijai «citu naudas masu», tad, godājot Inflācijas tēvu - miljonāru, uz latu banknotēm ar sešām nullēm lepni varēsim drukāt Andra Šķēles seju.