«Tas, par ko jūs šodien šausmināties, ir pupu mizas,» tā teic cilvēki, kuri izdzīvojuši bez pārtikas, bez ūdens, necilvēcīgos apstākļos. Ne katrs to spēj - atklāt notikumus, kas dažkārt noglabāti dziļi jo dziļi. Taču runāt vajag. Arī tāpēc, lai neatkārtotos Baigais gads. Tāpēc radusies ideja par projektu. «Aptvēru, ka esam pēdējā paaudze, kas represijas piedzīvojusi pati. Turklāt mēs bijām bērni, kas izsūtīti, un bērnu atmiņas ir citādas, nekā pieaugušajiem,» uzskata Laimdota Podze.
Bolderājas rūdījums
«Vecākā politiski represētā kundze, ko intervēju, ir 102 gadus veca. Viņa ir no Bolderājas. Intervējot bolderājiešus, vispār sapratu, ka viņiem ir dabas dots lielāks spēks, nekā citiem rīdziniekiem. Bolderājā vēji pūš kārtīgi un tie vecie ir dzīvīgāki. Viņi arī viens par otru vairāk interesējas un komunicē. Tas tā veidojies gadiem. Droši vien bolderājiešu rūdījums ir zvejniecība un jūra. Jo iziet cauri represijām, atgriezties un nodzīvot tik ilgu mūžu... Cilvēks ir spēcīgs,» secina Laimdota. Sākumā viņa bija plānojusi tikai ar cilvēkiem aprunāties, kā kuram izsūtījumā gājis, bet jau pēc pirmajām intervijām sapratusi - katrs stāsts, katrs pārdzīvojums ir individuāls. Vērtība. Tā sākuši veidoties «īstie dzīvesstāsti». Laimdotai tie, kas stāstījuši par izsūtījuma gadiem, savu dzīvesstāstu sākuši ar saviem senčiem, ar pirmsākumiem - par to, kā veidojies ģimenes sastāvs. Tie bijuši lauku cilvēki, kuri tikai pēdējā laikā kļuvuši par pilsētniekiem. «1941. gads viņu dzīvē bija ļoti, ļoti smags pārbaudījumu gads. To reizēm nav iespējams pat vārdiem aprakstīt. Es nerunāju par vecākiem, bet tieši par to, ko šie cilvēki pārdzīvoja, būdami bērni, mēnešiem badā, pusbadā dzīvodami,» uzsver Laimdota, kura pati bērnību no zīdaiņa vecuma pavadījusi izsūtījumā.
Žurku kotletītes gardākas
Intervijās represētie stāsta - visas žurkas bijušas apēstas. «Neko tāpat neviens nedeva, par visu vajadzēja maksāt. Puikas ķēra žurkas, mātes nodeva ādiņas, kuras uzpirka, un no žurku gaļas cepa kotletītes. Represētā Rasma Krastiņa saka - viņai tās žurku kotletītes atmiņā palikušas gardākas par šodienas cepešiem...» atstāsta Laimdota. Ne mazāk baisu notikumu bijis arī 1949. gadā izsūtītajiem.
Represēto biedrības programma virzīta uz to, lai cilvēki bez liekiem uztraukumiem, nesteidzoties stāstītu par savu dzīvi, saprastu sava vēstījuma nozīmīgumu un sajustu nepieciešamību sadarboties. «Cilvēku atmiņās, ja dzīvē tik daudz ir pieredzēts, paliek lielie notikumi, mazie tiek aizmirsti un par tiem vairs nerunā. Viegli ir nosaukt datus, pastāstīt dzīves gājumu, grūtāk ir aprakstīt darbību, vēl grūtāk - vārdiski netveramās izjūtas,» secinājusi Laimdota. Projekta vadītāji vēlētos, lai cilvēki ne tikai izstāsta stāstu, ko uzzinās sabiedrība, bet līdz ar to arī paši sajustu atvieglojumu. «Lai būtu mazliet vieglāk dzīvot. Jo daudzi par pārdzīvoto nerunā. Bet, ja cilvēks glabā emocijas sevī, viņš grauj savu veselību,» norāda Laimdota.
Šajā projektā iesaistījušies arī bērni un mazbērni, jo, kā atzīst biedrības vadītājs Bierants Ignāts, mūsdienu tehnoloģijas, ar kuru palīdzību iespējams izveidot kvalitatīvu dokumentālo materiālu, labāk pārzinot jaunākā paaudze. Viņi viens no otra mācās. Tas dod ticību saviem spēkiem, ceļ pašapziņu un raisa gandarījumu par paveikto. Ar laiku stāsti iedzīvosies sabiedrībā, studentu un pētnieku rokasgrāmatās, būs par pamatu zinātnisko pētījumu programmām. «Neatteiksim nevienam, kurš izteiks vēlmi izstāstīt savu dzīves pieredzēto un uzkrāto bagātību, jo cilvēks meklē un atrod savu nozīmību, izvēlas savu attieksmi,» uzsver projekta vadītāji.