Neatkarīgi no jaunās koalīcijas sastāva Zatlers faktiski jau ir panācis trīs Latvijas populārāko t. s. oligarhu ietekmes mazināšanos: Šlesers nebūs parlamentā un «veltīs laiku ģimenei un bērniem», Tautas partija izsludinājusi pašlikvidāciju, un arī ZZS iespēju nokļūt valdībā polittehnologi vērtē pesimistiski, līdz ar to arī Lemberga ietekme acīmredzot mazināsies.
Taču darbs pie Latvijas politiskās vides attīrīšanas ar to tikai sākās, un tajā būtiska loma tādiem jaunpienācējiem politikā kā Edmunds Sprūdžs no ZRP, kam ir pieredze praktiskajā biznesā, bet nav nekādas politiskās pieredzes.
Problēma ir vienkārša: «lietu sakārtošana» ikdienas biznesa līmenī jau nenotiek Saeimā vai Ministru kabinetā, bet gan vidējās ierēdniecības līmenī. Tieši departamentu direktori vai iestāžu vadītāji pieņem lēmumus par iepirkumiem, paraksta pieņemšanas - nodošanas aktus, faktiski regulē valsts naudas kustību uz pakalpojumu sniedzēju kontiem un - skatoties patiesībai acīs - rūpējas arī par labumu «pareizu sadali». Tādējādi tieši starp vidējā līmeņa ierēdņiem meklējami būtiski oligarhu ekonomiskās varas balsti, kaut arī liela daļa no departamentu direktoriem bez šaubām ir godīgi sava darba darītāji.
Kāpēc Sprūdža pozīcija būs svarīga? Tāpēc, ka viņam ir pieredze darbā ar valsts un pašvaldību struktūrām, piemēram, kā teikts firmas Hansaworld mājaslapā, «projekts ar Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmumu». Valdim Dombrovskim ir uzkrāta politiskā pieredze Latvijā un Briselē, pieredze Latvijas Bankā, labas akadēmiskās zināšanas, taču praktiska biznesa pieredzes viņam nav. Tieši Sprūdža tipa politiķiem ir reālas, praksē balstītas zināšanas par spēles noteikumiem starp valsti un privāto biznesu.
Nonākot pie varas, Sprūdžam līdzīgajiem būs divas izvēles - ķerties pie labi pazīstamās sistēmas nesaudzīgas «uzlaušanas» vai arī noregulēt «lietu sakārtošanu» sev izdevīgā virzienā.
Jāpiebilst, ka pirmā izvēle nebūs viegla, un pat ne materiālo apsvērumu dēļ. Pirmkārt, labu speciālistu valstij trūkst, īpaši ņemot vērā valsts finansiālo spēju konkurēt darba tirgū ar privāto sektoru. Otrkārt, ierēdņu rokās ir pietiekami specifiskas kompetences, lai itin sekmīgi aizsargātos. Treškārt, Latvijai jau ir radikālu reformu centienu neveiksmīga pieredze agrīnā Jaunā laika izpildījumā.
Tomēr, ja jaunā vara pat nemēģinās reformēt valsts pārvaldes vidējo slāni, tad nebūs nekādas jēgas nedz Valsts prezidenta rīkojumam Nr. 2 nedz ārkārtas vēlēšanām, nedz arī cerībām uz labāku un godīgāku Latviju nākotnē.