Notikums patiešām unikāls. Neatceros, kad vēl pēc tā sauktās sociāli ekonomiskās formācijas maiņas 18 Latvijas dizaineri, galvenokārt apģērbu modē strādājošie, būtu tik kuplā skaitā pulcējušies vienuviet, lai kā līdzīgs ar līdzīgiem starp ievestām precēm tiktos vaigā ar tiem, kuru labad viņi strādā. Turklāt, kam par pārsteigumu, kam ne, viņi nudien prot šūt, taisīt somas, strādāt ar stiklu un papīru, izgatavot mēbeles.
Ja tikai tā omulīgi apaļā sarīkojuma vadītāja jūsmīgā aizrautībā par mūsu modes mākslinieku starptautiskajiem panākumiem mazliet apvaldītu emocijas un vārdu straumi!
Izklausījās gluži kā vecajos laikos, kad pietika amatierim aizsūtīt pāris bilžu uz ciemu (izstādi, konkursu) A vai B, lai lepni afišētos kā pasaulslavens fotomākslinieks. Vai jaunākajos laikos starptautiskā izstādē gana paturēt kādam dižgaram durvis, un tad jau vari izriezt krūtis, ka arī tu ar savu, teiksim, podu, tur piedalījies. Pat… (zināmā mērā) guvi panākumus.
Vārdiem - patiesiem, puspatiesiem vai nepatiesiem - , kas iemitinājušies mūsdienu visuvarenā jēdziena mārketings paspārnē, ir milzu spēks. Vēl vairāk - klausoties atsauksmes par kolekciju tirdzniecības centrā Stockmann ar pazīšanas zīmi Mūsējie, it bieži uzsver tieši to - galvenais klibotājs ir mārketings. Vai, precīzāk, tā trūkums.
Atceroties pagājušās vasaras sākumā Rīgas Mākslas telpā notikušo diskusiju par ilgtspējīgu Latvijas modi un tajā visai spilgti iezīmējušos plaisu starp mūsu modes māksliniekiem un patērētājiem, visai nokaitētajā gaisotnē tika nosaukts ne viens vien pie šīs abu pušu šķirtības vainīgais. Kāda odioza persona raidīja pat tādu apvainojumu, ka mēs, patērētāji, gluži vienkārši nespējot latvju modes ļaužu žilbinošo fantāziju sagremot. Iecirtīgi gribot izskatīties visi vienādi, nu nūģi…
Nē, mēs negribam būt nūģi un sakām paldies Latvijas Modes fondam par iniciatīvu beidzot abām pusēm satikties. Droši ejam veikalā iekšā… un, piedodiet, kāpēc uzmācas tādas skumjas?! Mēģināsim visu salikt pa plauktiņiem.
Pirmais - prece ir vienkārši prece. Varbūt ne sliktāka, bet arī ne labāka par veikalā parasti atrodamo. Nekādu individuālu vaibstu, sintētika, un maksā padārgi, ja ne dārgi. Vai pašreizējā tirgus pieblīvētībā šāds piedāvājums tiks pieprasīts? Jāšaubās. Taču reizē liekas, ka ir tik daudz vienkāršu, vajadzīgu lietu, piemēram, siltas, izturīgas zeķes, siltas, laba materiāla jakas u.c., ko pircējs vietējā izpildījumā nevar atrast.
Otrs plauktiņš - amatniecība, kur roku kontrolējusi dizainā trenēta acs. Vai nu pievilcīgas visai dārgas lietas, kuru adresāts ir smalkmaņi, kas nežēlo līdzekļus uz neobligātu pirkumu rēķina, vai darinājumi, ko tagad nebeidzamā virknē varbūt ne tik šiku, taču lētāk piedāvā pat daudzie zemnieku tirdziņi.
Trešais - pievilcīgi oriģināldarbi vienā vai dažos eksemplāros par attiecīgai kvalitātei atbilstoši augstu maksu. Šī kolekcijas daļa tirdzniecības centrā izskatās vairāk kā iemaldījusies, ja neņem vērā pašreklāmu, ko šāda eksponēšanās dod, jo eleganti smalko vakartērpu u.c. īstā mājvieta ir modes mākslinieču saloni. Tos apmeklē nedaudzi, kas var atļauties personalizētu garderobi, un pašreiz grūti iedomāties, kā no šāda individuālā šūšanas uzņēmuma varētu izaugt kas vairāk.
Beidzot - itin jauka it kā masu produkcija - tātad tas, par ko visvairāk domājam, kad vēlamies, lai mums Latvijā būtu pašiem sava ilgtspējīga, patērētāju vajadzībām un prasībām atbilstoša mode, -, tomēr… arī šajā gadījumā īsta prieka nav. Atliek tikai paraudzīties birkās, lai secinātu, ka cena ir augsta, pārāk augsta, ļoti augsta. Turpat blakus, piemēram, ir populāri itāļu zīmoli, kā Marella un Stefanel, kas startē tai pašā nišā, bet kam ir vārds un cena tāda pati kā mūsējiem bez plaši pazīstama vārda vai zemāka…
Bērnu kleitiņa (sintētika) maksā gandrīz četrdesmit latu jeb EUR 57! Krekliņš un biksītes - pāri divdesmit latiem jeb EUR 28,5! Kā tas izklausās? Vai tiešām labi?
Kaut gan pārdevēja izbiedētām acīm kā eksāmenā stāsta, ka Mūsējo kolekciju mūsējie pērk vienā laidā, īstas ticības šim apgalvojumam nav. Skan jau patriotiski cildeni Izvēlies Latvijas preci! , un, kamēr runa ir par piena pudeli vai desas šķēli, atbilstīgi maciņa piepildījumam tam var sekot. Bet kad samanāms slieksnis, kur visbrašākos lozungus sāk testēt racionāli apsvērumi? Tad, visticamāk, rīkosimies kā Homo sapiens, apgrozot pirkstos katru latu un santīmu.
Taču bēdīgākais ir tas, ka runa nav tikai par pašreizējiem ekonomiskajiem apstākļiem - šis ir vai nav īstais brīdis, kurā ar šādu cenu sevi pieteikt Latvijas patērētājiem. Diemžēl jautājums, manuprāt, skatāms plašāk. Kā lakmusa papīriņš, kas parāda, ko nozīmē mūsu valstī ražot preci. Nedomāju, ka dārgās jakas vai kleitas cenā autoratlīdzība veidotu lauvas tiesu, lauvas balsī rēc… fantastiski augstās ražošanas izmaksas. Un tas nu vairs nav modes mākslinieku lokālais jautājums būt vai nebūt, bet visas mūsu tautsaimniecības situācijas spogulis, kurā skaidri redzams - grozies, kā gribi, viss iznāk dārgi. Kāpēc? Kas vainīgs? Vai kādreiz kļūs citādi?
Aizej turp, valsts stūrētāj, un atver acis!