Tās ir nometnes, kuru mērķis ir slimā bērna un ģimenes psiholoģiska atveseļošana. Šogad pirmo reizi nometne notiek Dūjās Jēkabpils novada Kalnu pagastā Bancānu ezera krastā - no laukakmeņiem celtā 240 m2 lielā mājā, kuru fonds tagad sauc par savu, stāsta Elita Keiša, Mārtiņa fonda valdes priekšsēdētāja.
«Onkoloģiska slimība bērnam ir smags pārbaudījums visai ģimenei - gan vecākiem, gan arī brāļiem, māsām,» saka Kitija Janele, 20. nodaļas virsmāsa. «Dažas ģimenes grūtību dēļ izirst, mammas pazaudē darbu.» K. Janele fonda rīkotās nometnes uzskata par īpašām, jo vecāks var būt kopā ne tikai ar slimo atvasi, bet arī ņemt līdzi citus bērnus.
Pasaule sašaurinās
«Kad bērns saslimst, vecāku uzmanība koncentrējas ap viņu un viņa slimību - pārējais pasaulē kļūst mazsvarīgs,» psiholoģe Dace Lapiņa stāsta, kas notiek ģimenēs ar ilgstoši sirgstošiem bērniem. Viņa Mārtiņa fonda nometnē strādāja pērn un strādās arī šogad. «Mammas vai tēta loma dominē, un visas citas pārējās - sieva vai vīrs, draugs, darbinieks - atvirzās tālu prom. Lielākoties tās ir sievietes, kas pilnībā nododas mammas lomai. Partnerattiecības no tā cieš.»
Slimība ietekmē arī pārējos ģimenē. Lai kā censtos, citiem bērniem vecāku uzmanības tiek mazāk. Pat ar prātu saprotot, ka brālis vai māsa ir slims un par viņu jārūpējas vairāk, veselā bērna izjūtas var būt atšķirīgas. Katrs bērns ir egocentrisks. Ja viņam pietrūks uzmanības, kaut kā tas tiks izpausts - cits dusmosies vai pat kļūs agresīvs, cits nomākts, vēl kāds var sākt slimot, lai pievērstu uzmanību.
Bērnam ilgstoši slimojot, izsīkst arī vecāku rezerves, - kur gan rast enerģiju, ja visu laiku jārūpējas?
Lai ģimenes kopējie psiholoģiskie spēki atjaunotos, Dace Lapiņa iesaka trīs lietas. Pirmkārt, būtu labi, ja vecāki slimo bērnu uztvertu kā bērnu, nevis kā slimu bērnu. Ja attieksme balstās pieņēmumā «mans bērns ir slims», tad vecāki ārkārtīgi koncentrējas uz aprūpi. Tas atbalsojas arī bērna izjūtās: esmu slims un atkarīgs no mammas vai tēta. Taču, jūtot iedrošinājumu, bērns subjektīvi jūtas veselāks.
Otrkārt, Dace Lapiņa mudina vecākus uzdrīkstēties veltīt laiku sev. Varbūt tomēr var strādāt, laiku pa laikam satikties ar draugiem? Tas nav egoisms un nodevība pret bērnu! «Veltot laiku sev, tu nevis atņem kaut ko bērnam, bet, tieši otrādi, uzkrāj, lai spētu dot vairāk,» saka psiholoģe.
Viņas trešais ieteikums ir nenorobežoties no citiem, meklēt domubiedrus - nometnēs, atbalsta grupās, sociālajos tīklos.
Ja tomēr viss iet pāri spēkiem, ja slimības dēļ dzīve jūk un brūk pa visām vīlēm - darbs tiek zaudēts, partneris aiziet, sāk slimot citi bērni -, ir svarīgi, ka iejaucas līdzcilvēki, kas to redz un pamana. Dace Lapiņa uzskata, ka šādās situācijās ar vārdiem ir par maz līdzēts - slimā bērna vecāki tos nesadzird. Tāpēc psiholoģe iesaka rīkoties - kaut vai paņemt aiz rokas un aizvest uz šādu nometni.
E. Keiša sarunā ieminas, ka gribētāju braukt uz nometni nemaz neesot tik daudz. «Latviešiem jau tā ir - kaut man ir slikti, es pasēdēšu maliņā. Bet kā citi zinās, ka tev jāpalīdz?»
Tatjana Ivanova, vaicāta par nometnes ieguvumiem, teic, ka pats lielākais ir redzēt savus bērnus priecājamies. Protams, arī izrauties no ikdienas, atpūsties un būt kopā.
Pašlaik nometnes un radošās darbnīcas Dūjās saplānotas jau līdz decembrim. Tūdaļ Dūjas uzņems Sergeja Jēgera rīkotās radošās darbnīcas talantīgiem bērniem no Sēlijas novada, stāsta E. Keiša. Viņas iecerēs vēl ir pa vienai nometnei rudenī un ziemā. Tām naudas vēl nav, bet projekti iesniegti. Vienai 10 dienu nometnei vajag 4,5 tūkstošus latu.