Psihes līkloči
Pie visa, kā vienmēr, vainīga māte, tas ir, režisors. Kaut taisnības labad jāsaka - noteikt diagnozi, kas neveiksmīgajā iestudējumā aizgājis pa nepareizajām sliedēm, nav vienkārši. Iznāks būt klaji «nepedagoģiskai», par izrādē veiksmīgāko atzīstot to, kas ir acīmredzams aktieru huligānisms.
M. Frati luga stāsta par laulāta pāra sarežģītajām attiecībām. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Rēzijas Kalniņas Patrīcija bija saderināta ar Harija Spanovska attēloto misteru Rosu, varones tagadējo vīru. Viņš krāpa, otrās attiecībās piedzima dēls, tika apprecēta cita, bet viņa teju trīsdesmit gadus gaidīja. Tagad beidzot iestājusies laime - pirmā sieva mirusi, laulības notikušas, bet... nav labi. Un R. Kalniņas varone arī izdomā, kāpēc viņa ienīst vīra dievināto dēlu. M. Frati patiesi izdevies uzrakstīt trilleri. Ne tik daudz sižeta «negaidītības» dēļ, kā sola reklāmas materiāli (ar nelielu pieredzi kriminālžanra darbos katrs uzminēs, kurš kuru iemīl, kurš kuru nodur), bet gan tāpēc, ka notikumos pavīd tāda kā nesakritības nojausma. Varoņi citiem un paši sev iztēlo savu dzīvi citādu, nekā tā ir patiesībā. Robeža starp normalitāti un neprātu ir trausla. Kurā robežas pusē atrodas kurš varonis? Kas īsti noticis pagātnē, un kas notiek pašlaik?
Viennozīmības sprostā
M. Gruzdovs diemžēl burvīgo materiāla divdomību ignorējis - ne tikai nonivelējot fabulu, bet pat iznīcinot notiekošā loģiku. Aktieri viennozīmīgumam tā kā pretojas, bet katrs pa savam. Un iznāk, lūk, kas.
Rēzija Kalniņa Patrīcijas lomā spēlē it kā monodrāmu, tas ir, ļauj nojaust, ka viss notiekošais uz skatuves notiek caur viņas skatiena prizmu, bet monodrāma jau nav viena aktiera žanrs. Brīžiem aktrisei izdodas notvert kaut ko no pašas spēlētās Jūlijas (no Fernando Krapa vēstulēm Jūlijai) - precīzas psiholoģiskas reakcijas uz ap viņu it kā sajūkošas, miglainas realitātes fragmentiem. Bet emocionālo efektu tūlīt iznīcina M. Gruzdova iestudējumā plaši izmantotie ilustratīvie vispārinājumi - kustībās (kustību konsultante Inga Raudinga) vai scenogrāfijas elementu izmantojumā. Mārtiņa Vilkārša telpai ar varu tiek uzstiepta «zemapziņas telpas» funkcija, it kā R. Kalniņa nespētu nospēlēt kaislības apvaldītā formā. Visbeidzot klišejiskā videoprojekcija, kas tēlo te vecējošo, te pēc burvju mājiena uzziedošo varoni, liek uzdot jautājumu - kāda velna pēc vispār vajadzīgs psiholoģiskais teātris, ja aktieriem vajag (?!) «runājošo bilžu» aizmuguri? Sākumā vēl cīnīdamās par elpu savai varonei, uz izrādes beigām nogurst arī R. Kalniņa, un fināla aina tiek izpildīta zem aktrises profesionālā goda.
Kārlis Freimanis Deivida lomā spēlē liktenīgo pavedēju. Ja nu izrādē ir kāds šokējošs mirklis, tas ir fināls, kurā tiek deklarēts - varonis tāds nav gan. (Divas iepriekšējās stundas šo paziņojumu klaji noraida, jo aktieris spēlē ļoti viennozīmīgi.) Arī Initas Dzelmes Eilina, jauka būtne, kuras funkcija izrādē ir viena - piedzīvot sliktas beigas -, ne ar skropstu kustību neļauj manīt, ka notiekošais nav reālistisks. Ko ar to visu gribēja pateikt režisors, pavisam nav skaidrs. Bez mīlestības nedzīvojiet? Visiem tiem ārprātīgajiem tā arī vajag? Būtu labi iemācīties tikt galā ar saviem dēmoniem mazāk vardarbīgā veidā? Kas tad īsti ir Patrīcija - vājprātīgā, upuris vai harpija? Ne jausmas.
Savā vīzē problēmu atrisina H. Spanovskis (Ross), Indra Briķe (Edna) un Andris Bērziņš (doktors Ņūfīlds) - viņi spēlē atturīgu salonkomēdiju. Gaumīgi, vietām pat izvilina smaidu, kaut tālāk no ieceres spēlēt droši vien nemaz nav iespējams. Un tas ir pārdomu cienīgs jautājums: kā labāk - nopietni, bet slikti vai huligāniski, bet ar jēgu?