Tavā gadījumā laikam nevar būt runa par atgriešanos izlasē, jo nekad jau neesi nācis klajā ar paziņojumu, ka beidz spēlēt valstsvienībā…
Tieši tā. Man bija saruna ar Māri (izlases ģenerālmenedžeris Baldonieks) un Tomu (treneris Kūlens). Es pats ļoti nerāvos uz izlasi, bet kopējā dialogā nonācām pie tā, ka es varētu spēlēt. Ja ir runa par hokeju, mani nav īpaši jāpierunā. Ja esmu kādam vajadzīgs, vienmēr iešu un spēlēšu.
Hokejā pavadītajā laikā nekad nav bijis tā, ka pašam ir sajūta - nu vienreiz pietiek, jābeidz spēlēt?
Arī šosezon tā bija. Pirmais iemesls, kas vedina uz šādām domām, ir veselības stāvoklis. Ja man būtu kāds savainojums, es nepiekristu spēlēt. Otrs iemesls ir pašsajūta. Ja es justu, ka vairs nevelku, tad arī nenāktu uz izlasi. Tā arī Mārim pateicu - vienu nedēļu patrenēšos, un tad skatīsimies, kā būs, jo pēc sezonas trīs nedēļas neko nebiju darījis. Vēl ir svarīgs arī psiholoģiskais faktors, lai ir sajūta, ka treneris uzticas.
Runājot par savainojumiem, karjerā tev ir bijuši arī smagi posmi. Cik atceros, smagu traumu ārstēji, kad spēlēji Augsburgas klubā Vācijā?
Tad man bija pat divi ļoti nopietni savainojumi. Klubā es sastiepu ceļgala saites. Operācija gan nebija nepieciešama. Pēc tam aizbraucu uz izlases pārbaudes turnīru Austrijā un jau gatavojos spēlēt. Treniņā pie Haralda Vasiļjeva izgāju uz ledus pamētāt ripas un atkal sastiepu ceļgala saites. Vienu mēnesi Vācijā ārstējos, un, kad atgriezos laukumā, jau pirmajā spēlē man uz otra ceļgala uzkrita virsū spēlētājs un tā sarāvu saites, ka jau bija nepieciešama operācija. Tajā laikā man abi ceļgali bija nopietni traumēti, un es jau aizdomājos, ka varētu hokeju vairs nespēlēt. Par šo tēmu apvaicājos arī ķirurgam Valdim Andersonam. Viņš atbildēja: «Jā, jā, vēl spēlēsi,» taču, paskatoties viņam sejā, es sapratu, ka viņš tā nedomā. Pusotru gadu ilga rehabilitācijas process. Es nesteidzos.
2003./2004. gada sezonu praktiski izlaidi. Spēlēji tikai izslēgšanas mačus Rīga-2000 sastāvā?
Andrejs Maticins mani pierunāja atgriezties. Tas bija ļoti riskanti, bet, kā jau teicu - uz hokeja spēlēšanu mani īpaši nav jāpierunā.
Laikam jau nopietni esi sekojis līdzi veselībai un atjaunošanās procesiem, ja reiz turpini spēlēt 39 gadu vecumā?
Ļoti pedantiski visu rehabilitācijas procesu pa dienām es izgāju pēc ceļgala operācijas. Tajā laikā es biju ieguvis speciālu programmu, ko ar līdzīgām traumām dara itāļu futbolisti. Man bija ilgstoši jāveic it kā viegli, taču apnicīgi vingrinājumi. Un es teikšu, ka pēc tam mani rādītāji nebija sliktāki kā pirms savainojuma. Piemēram, vertikālajā lēcienā es pēc tam sasniedzu savu personisko rekordu.
Ieskatoties tavā spēlētāja CV, var ieraudzīt plašu hokeja līgu diapazonu. Sākot no Starpnacionālās hokeja līgas Pārdaugavas komandas sastāvā līdz Amerikas plašumiem un gandrīz visām spēcīgākajām Eiropas līgām. Esi aizdomājies, cik piesātināta bijusi hokejista karjera?
Atceros, kāda bija sajūta, kad pārcēlos no Amerikas uz Eiropu. Sākumā man šķita, ka kaut kas nav kārtībā. Ka īstais hokejs ir tur, aiz okeāna, - tik ļoti biju pieradis pie Ziemeļamerikas laukumiem. Ilgu laiku man nepatika spēlēt uz lielā laukuma, un Eiropas hokejs man nebija interesants. Spēlēju ar domu, ka kādu dienu atgriezīšos Amerikā.
Kāpēc neturpināji Amerikā lauzt ceļu uz NHL? Tolaik Sanhosē Sharks sistēmā strādājošais Vasilijs Tihonovs vienā no intervijām, izvērtējot Latvijas jauno spēlētāju perspektīvas nokļūt NHL, nosauca tieši tavu vārdu. Ja būšot īstajā laikā pareizajā vietā, karjera varot pilnībā izmainīties?
Ja man toreiz būtu bijis pašreizējais prāts, es savu iespēju, pilnīgi iespējams, būtu arī sagaidījis. Tolaik mana spēle bija vērsta uz to, lai tikai es piesaistītu kāda uzmanību. Spēlē man obligāti vajadzēja izpildīt vismaz vienu iespaidīgu spēka paņēmienu, vēl kaut kādā veidā izcelties, bet mans lietderības koeficients nebija augsts, jo itin bieži uz laukuma es sastrādāju muļķības. Tagad es visiem uzsveru, ka pats galvenais ir spēlēt stabili. To prasa arī treneri. Ja uz tevi varēs paļauties, iegūsi lielāku spēles laiku, un tas jau norādīs uz kvalitāti laukumā. Jaunībā man bija dullums galvā, tāpēc arī bieži vien dabūju kādu savainojumu.
Kurā brīdi saprati, ka pietiek tiekties uz NHL, jābrauc spēlēt uz Eiropu?
Kad sezonai gatavojos fārmklubā Fortveinas Komets, kur man tīri labi veicās, guvu rokas lūzumu. Sākoties sezonai, uz leju nosūtīja NHL spēlētājus. Es savukārt turpināju ārstēt savainojumu, un, kad es būtu vesels, man būtu spēlēšana jāsāk Austrumkrasta līgā (ECHL), ko es vairs negribēju darīt. Tā arī sagadījās, ka piezvanīja no Jokerit, un par šādu piedāvājumu es biju ļoti priecīgs.
1994. gada vasarā biji to piecu spēlētāju skaitā, kurus pēc aizbraukšanas no Pārdaugavas komandas uz Ziemeļameriku nosauca par bēgļiem. Tas bija pareizs lēmums?
Noteikti. Jau piecpadsmit gadu vecumā biju izlēmis, ka kaut kad braukšu uz Ameriku. Tas bija mans sapnis. Hokeja ziņā aiz okeāna es ieguvu tādu rūdījumu, kādu es šeit nekad nedabūtu. Tajā laikā Austrumkrasta līgā komandās bija pa pieciem normāliem spēlētājiem, pārējiem būtu vieta cietumā, ja viņi nespēlētu hokeju. Es pat nevaru iedomāties, ko viņi tagad dara? Pirmajā treniņā, izejot ar komandu uz ledus paslidot bez ekipējuma, man šķita, ka viņi Rīgā varētu spēlēt tikai amatieru līmenī. Nākamajā reizē, kad jau bija ekipējums, visi tik ātri skrēja un tik spēcīgi meta - tas bija pavisam cits līmenis. Pirmajā spēlē jau iesildīšanās laikā es nesapratu, kas vispār notiek! Izejam laukumā, un, kamēr pretinieki vēl nebija iznākuši, divi mūsējie aizslidoja uz pretinieku zonu un vārtus atvilka uz mūsu pusi. Kad iznāca otra komanda, abi mūsējie nostājās uz sarkanās līnijās un sāka lamāt pretiniekus. Tie bija nobijušies un tā arī visu laiku iesildījās bez vārtiem. Tad mums komandā bija spēlētājs, kuram treneris aizliedza mest ripas vārtos. Katru reizi pēc vārtu guvuma viņš pamanījās izdarīt kaut ko tik stulbu, ka pēc tam saņēma divu minūšu noraidījumu. Vienreiz viņš aizlidināja nūju un izsita uz tablo lampas. Tad atkal meta nūju pret stiklu un pēc tam kā ar bumerangu pats dabūja atpakaļ. Seja asinīs un tiesnesis viņu sūta uz ģērbtuvēm sašūt brūces, bet viņš sāk ar tiesnesi kauties. Tas bija ārprāts, kas tajā līgā notika!
Nebija baisi spēlēt tādā gaisotnē?
Tajā laikā man bija tāda dūša… Uz Ameriku es aizbraucu ar gariem matiem. Man bija vecā apaļā Jofa ķivere ar stikliņu priekšā. Viens otrs pretinieks, jau ieraugot manu izskatu, metās man virsū. Tolaik mani tiešām nekas nebiedēja, un es vēl labi slidoju, tā ka pa lielo rēķinu viņi man neko nevarēja izdarīt. Izslēgšanas spēlēs parasti kaut kas sāpēja un bija sajūta kā ievainotam zvēram, jo tad katrs sitiens bija divtik sāpīgs. Tas tiešām bija pamatīgs rūdījums.
Latvijas izlasē esi palicis vienīgais no tā sastāva, kurš 1992. gada rudenī aizvadīja pirmo oficiālo spēli pēc neatkarības atgūšanas. Kas valstsvienībā ir mainījies?
Kad paskatos vecos ierakstus, redzu, ka ir mainījusies vairāk, nekā es pats to būtu domājis. Varbūt tas ir Rīgas Dinamo iespaidā, bet patlaban, manuprāt, ir diezgan spēcīga paaudze. Kad beidza spēlēt vecais Dinamo kalums, bija neliels kritums, bet tagad man liekas, ka lietas atkal virzās uz augšu.
Psiholoģiski nebija grūti spēlēt kopā ar vecajiem Dinamo kadriem, jo, ko tur slēpt, - lamuvārdi un pārmetumi itin bieži bija dzirdami uz soliņa?
Salīdzinot ar tā laika izlasi, mentalitātes tik tiešām atšķiras. Tolaik skanēja lamuvārdi, bet bija arī ļoti labs humors.
Tev ir iespēja salīdzināt gandrīz visus Latvijas izlases trenerus. Nespēlēji tikai 1995. gadā pie Ēvalda Grabovska un 2006. gadā pie Pjotra Vorobjova.
Ir grūti dot viennozīmīgu vērtējumu. Es varu pateikt, kuri, manuprāt, hokeja lietās ir zinošākie, bet citi atkal ir labi pratuši saliedēt komandu.
Pēdējā gadījumā laikam ir runa par zviedru Kurtu Lindstrēmu…
Jā, viņš to prata. Lindstrēmam arī bija interesanti un intensīvi treniņi. Viņa laikā spēlētāji fiziski jutās labi. Znaroks atkal ļoti labi orientējās hokejā, tāpat arī Beresņevs bija diezgan zinošs hokeja lietās. Haraldam (Vasiļjevam) pa priekšu gāja devīzes, piemēram - mēs samalsim visus miltos.
Ja pašam būtu jāsāk trenera gaitas, kādu hokeja skolu izvēlētos?
Pilnīgi noteikti es par pamatu neņemtu krievu skolu ar milzīgajām un nevajadzīgajām slodzēm. Mūsdienās spēlētāji ir daudz gudrāki. Savulaik treneris kā vagars ar koku stāvēja līdzās. Kad spēlētāji tika prom no stingrās rokas, darīja visu tā, lai nākamajā treniņā justos nevis labāk, bet vēl sliktāk. Nedrīkst arī ar komandu strādāt kā ar vienotu grupu. Katrs spēlētājs pēc saviem fiziskajiem parametriem ir atšķirīgs, tāpēc jābūt individuālai pieejai. Uz ledus - jā, tur ir sistēma, pēc kuras visiem jāspēlē, bet kondīcijas uzlabošanā ir jāskatās, ko kuram ir nepieciešams darīt.
Kad beigsi spēlēt, izmēģināsi trenera profesiju?
Tiešām nezinu, ko es darīšu. Vienu gan es varu teikt, ka trenera darba nianses mani interesē. Jo īpaši, kā, piemēram, somi strādā ar puikām desmit gadu vecumā. Mani neinteresē Krievijas jauniešu komandas, kas atbrauc pie mums un visus apspēlē, jo es zinu, ka viņi trenējas gandrīz vai kā pieaugušie. Mani interesē uzzināt, kāpēc galaiznākumā somi ir priekšā pārējiem.
Rīgas Dinamo posms tavā karjerā ir beidzies?
Es nevaru uz šo jautājumu atbildēt. Man visu laiku līgums ir bijis tikai uz vienu gadu. Pagaidām nezinu, vai es vispār vēl spēlēšu. Ja labi jutīšos un nekas nesāpēs, es labprāt vēl kaut kur spēlētu. Pašreiz man gan ir sajūta, ka maksimālais termiņš vēl varētu būt viens gads. Šajā sezonā man bija sajūta, ka laikam ir jābeidz, bet tagad izlasē es atkal esmu ieguvis pozitīvu lādiņu.