Analoģija un politikas piešprices lielākajai daļai recenzentu likās «banālas». Tas pārsteidz, jo izrāde ir smalka un klusa atšķirībā no krievu teātra firmas zīmes - plosīšanās uz skatuves. Pat neraugoties uz sadomazohistisko seksu, ko še piekopj vairākums labi audzinātās muižniecības. Lai nu kā, priecājos, ka uz Rīgu - uz festivālu Zelta maska Latvijā (no 30. oktobra līdz 9. novembrim Rīgā, Liepājā un Ventspilī) - tiek vesta tieši šī Bogomolova izrāde, kā arī viņa Latvijā iemīļotā padomju klasiķa A. Vampilova Vecākais dēls (30.X to rādīs arī Liepājas teātrī). Abas izrādes tapušas nelielajā teātrī, ko vada Oļegs Tabakovs (arī milzīgā Maskavas Dailes teātra - MHT - vadītājs) un kas tāpēc iesaukts par Tabakerku (krievu val. - tabakdoze).
Režisoru satiku Maskavā neilgi pirms viņa pēdējās pirmizrādes - Čehova Kaijas, kura tiek spēlēta uz MHT lielās skatuves un kurā Bogomolovs izaicinoši ironizē par krievu teātra mākslu un tās pīlāriem - tādiem kā Oļegs Tabakovs, Marina Zudina, Konstantīns Habenskis. Un viņi ļaujas!
Radies iespaids, ka jums labāk patīk mazie spēles laukumi. Lielā skatuve neliekas sveša?
Ja godīgi, esmu noguris no mazajiem laukumiem. Man patīk lielā skatuve. Bet Tabakerkai tādas nav. Kad teātrim uzkrājas spēks un nauda, tiek radīta izrāde lielajai skatuvei MHT. Puškina teātrī iestudēju TurandoTu uz lielās skatuves, bet izrāde bija neslēpts eksperiments un ilgi neizdzīvoja.
Par mazajiem laukumiem vaicāju, jo izlasīju, ka jūs uzskatāt izdabāšanu skatītājam par sliktas gaumes apliecinājumu, un nodomāju, ka šāds uzskats iespējams, ja strādā uz mazās skatuves.
Protams, manis teiktajā ir liela daļa koķetēšanas. Protams, es vēlos, lai skatītāji nāktu, skatītos un uztvertu manas izrādes. Pat mana frāze, ka es nerēķinos ar skatītāju, ir šī paša skatītāja provocēšana, tātad dialogs. Ja es taisu tādu izrādi kā TurandoTa Puškina teātrī, tīši nerēķinoties ar skatītāju, arī tas ir dialogs ar to skatītāju, kas nāk uz šo teātri un ir pieradis pie šī teātra izrādēm. Pie noteikta tipa šoviem (šeit un turpmāk Bogomolovs lieto krievu vārdu зрелище, ar kuru senāk apzīmēja izrādes, kas notika, piemēram, tirgus laukumā - H. V.).
Maskavas teātri taču ir ļoti dažādi.
It kā jā. Bet tik un tā šeit uzvar vai nu akadēmiskas izrādes, vai antreprīzes (ceļojošas izrādes, lielākoties vieglas komēdijas, kurās sapulcinātas dažādu teātru zvaigznes - H. V.). Šovi, kas atbilst masu kritērijiem, kolektīvās zemapziņas izteicēji. Izrādes, kas izsaka tās radītāju individualitāti, nav pieprasītas. Pie mums nav intereses par individuāliem izteikumiem, es par to nemitīgi runāju.
Esmu ievērojusi, ka jūs īpaši interesē padomju laiks. Tā vai citādi tas parādās ļoti daudzās jūsu izrādēs. Alvim Hermanim tā ir tāda mīlīga, apolitiska nostalģija, bet jums attieksme daudz cietāka, nesaudzīgāka. Ko īsti jums šis laiks nozīmē?
Lūk, arī Kaija ir saistīta ar šo laiku. Pareizāk būtu teikt - tā norit savā ziņā bezlaikā, tomēr sasauces ar padomju gadiem ir. Mana attieksme pret šo laiku ir visai nervoza. Man šķiet, mēs nekur vēl neesam no tā aizgājuši - es domāju Krieviju. Mums šis laiks ir tagadnes laiks, tāpēc nekāds maigums manī pret to neraisās.
Jūs runājat par kultūru?
Ne tikai par to. Arī politiski mēs esam turpat, kur padomju laikā. Kultūrā patiesībā tas izpaužas mazāk, tomēr arī šajā jomā sāk parādīties politikas ietekme. Man riebjas tas, kas šodien notiek šeit visapkārt, tāpēc nespēju būt maigs ne pret šodienu, ne «to» laiku. Mana izrāde Wonderland 80 ir tieši par to, tās darbība notiek 1980. gadā, kas bija padomju laiku stagnācijas apogejs, visu to šausmu laiks. Olimpiāde, Afganistāna - viss kopā. Ir ļoti daudz cilvēku, pat mūsu teātrī, kas šo izrādi uztvēra nervozi un pat aizvainoti. «Tā nebija,» viņi saka. Tā nevarot būt. Dovlatova teksti, ka VDK (Valsts drošības komiteja - H. V.) ir pati humānākā un progresīvākā organizācija pasaulē: «Ja vien tu zinātu, kas par cilvēkiem tur strādā!», - tie šodien ir ļoti dzīvi. Pēkšņi izrādās, ka 80. gadi iestiepjas mūsu laikā, tie ir ieauguši šodienā. Tas viss šodien ir. Tāpēc izrādi nereti uztver agresīvi.
Padomju laiks, 60., 70., 80. gadi, joprojām nav deromantizēts. Tie ir joprojām, tā var teikt. Tāpēc manī ir pat zināms sarkastisks ļaunums. Kas attiecas uz nostalģiju, es saviem aktieriem saku: nevajag speciāli spēlēt cilvēciskumu, maigumu - tas viss jūsos jau ir tā fakta dēļ, ka esat cilvēki. Jūsu ir žēl jau tāpēc vien, ka uzejat uz skatuves, kad jūs ieraugu - cilvēciskus, saprotamus, trauslus. Nevajag vēl arī spēlēt «uz žēlumu». Tas pats attiecas uz laiku. Attiecīgā laika atribūti, mēbeles, drēbes - tas viss pats par sevi izraisa nostalģiskas nianses, tāpēc runāsim par kaut ko citu. Par kaut ko nopietnāku.
Laikam Vailds ir teicis, ka mūsdienas ir vulgāras, 10 gadu sens laiks - banāls, 20 gadu - kulturāls, bet 30 gadu sena pagātne jau ir estētika. Mums pat šķiet, ka, piemēram, 30. gados, visiem ir vienādas sejas, vienādi tipāži. Pagātne dod iespēju, prizmu, caur kuru nopietnāk palūkoties uz šodienu. Šī iespēja mani interesē, nevis pati pagātne.
Jūs gribot iestudēt Vladimira Sorokina kanibālo stāstu Nastja. Vai tādēļ, ka tajā ir līdzīgs princips, par kuru runājāt: izsmalcināti skaistā Buņina stilā tiek atainota meitenes 16. dzimšanas diena, kas noslēdzas ar dzīrēm, kurās viņa tiek izcepta un apēsta, turpinoties tām pašām skaistajām, poētiskajām runām?
Jā, es ļoti gribu. Bet man nekur neļauj. Tas ir ļoti godīgs stāsts. Tas ir par krievu sabiedrību, par krievu kultūru. Noskaņā ļoti līdzīgs Mihalkova filmai Nepabeigts skaņdarbs mehāniskajām klavierēm, tikai stāstā viņi ēd savus bērnus. Kad es runāju ar Sorokinu, viņš savā mazliet stostīgajā manierē lieliski pateica: XIX gadsimta literatūra kā ar skaistu plēvīti pārklāj sūdus. Brīnišķīgā muižniecības, gara smalkuma, dižciltības, skaistā laikmeta izjūta patiesībā... Paklausieties, mēs taču tikai šogad nosvinējām 150 gadu kopš dzimtbūšanas, kopš verdzības atcelšanas. Pirms tam viņi tirgojās ar cilvēkiem! Turklāt nevis ar citas rases, kaut kādiem svešiniekiem, bet ar krievu cilvēkiem, tādiem pašiem kā viņi. Par kādu smalkumu mēs te runājam? Tas viss tik mīļi, tik jauki literatūrā tiek apspēlēts, cik ļoti kungi mīl savus dzimtcilvēkus, kādas viņiem sirsnīgas attiecības... Ja tā padomā, šī verdzība atstājusi iespaidu līdz pat mūsdienām. Vergu gars ir dzīvs, to jūt pat aktieros. Vienmēr saku, ka krievu teātris cēlies nevis no Staņislavska, bet no dzimtcilvēku teātra. Slavenais plosošais krievu dramatisms nav nekāda krievu dvēsele, bet gan dzimtcilvēku teātris. Tevi nopērs, ja tu neraidīsi no sevis kaut ko tā-ā-ādu! Krievu aktieri ir tā audzināti, ka, izejot uz skatuves, viņiem no sevis «jāizdod» izkāpinājums pārākajā pakāpē. Bet komēdijā jāsmīdina tā, ka iekšā viss teju pārsprāgs. Viņos ir sajūta, ka par katru cenu sevi jāpierāda... Starp citu, gan teātrī, gan valstī - no šejienes arī mazā cilvēka tēma krievu literatūrā. Jāpierāda tiesības dzīvot, spēlēt... Sākot mēģinājumus, es vienmēr mēģinu iedvest aktieriem vienu, iespējams, banālu domu: skatītājs nav nekāds šova pasūtītājs. Viņš ir liecinieks, un tikai. Dievkalpojums baznīcā notiek pirms, pēc un tajā laikā, kad tur ir skatītājs. To nenosaka skatītāja ieinteresētība, bet iekšējie rituāla likumi. Biļete dod tiesības piedalīties, nevis pieprasīt izklaidi. Piedalīties notikumā, kam ir savi iekšējie likumi. Es izeju uz skatuves, pirmām kārtām es esmu cilvēks. Esmu mirstīgs. Līdz ar to nav kaut kā īpaši jāspēlē, piemēram, Hamlets. Tas viss jau aktierī ir. Es nekad nelikšu smieties vai raudāt pēc kaut kāda īpaša lomas zīmējuma. Dievs pasarg!. Meierholds ir teicis, ka smiekli vai asaras ir rezultāts priecīgam noskaņojumam vai skumjām uz skatuves, nevis režisora zīmējums.
Aktierspēles veids jūsu izrādēs visai atšķiras no krievu teātra ierastā, kā jūs teicāt, dramatisma. Vai ietekmējaties, piemēram, no vācu teātra?
Jā, var teikt, ka cenšos panākt eiropeiskāku, ja vēlaties, vēsāku spēles veidu. Netaisīt raksturus, personāžus, tipāžus. Neciešu puņķus, asaras un gārdzienus uz skatuves. Būt cietākiem, lakoniskākiem.
Tai pašā laikā man patīk šovs, ļoti patīk krāsains teatrālisms, bet nekad ne uzsvērts tīšums aktierspēlē. Kad esmu skatītājs, man patīk just, ka cilvēki uz skatuves jūtas labi. Ja tā ir, es pieslēdzos viņu norisei. Un cenšos panākt, lai aktieriem būtu labi uz skatuves. Tāpēc man ļoti svarīga ir kompānija, kurā iestudēju, lai tur nebūtu nejaucību, intrigu. Kad vēl studēju režiju pie Gončarova, pie mums iegriezās Eimunts Nekrošus, kurš viesojās Maskavā ar Makbetu. Kāds no kursa vaicāja, kas ir svarīgāk - būt labam cilvēkam vai labam aktierim. Nekrošus atbildēja, ka labam cilvēkam. Kā tā - labs cilvēks taču nav profesija! Nē, tieši tā ir profesija, viņš uzsvēra (smejas). Šajā darbā.
Jūs ar sašutumu sakāt, ka aktieris ir cēlies no dzimtcilvēka, tai pašā laikā esat izteicies, ka aktieri nekādā ziņā nevar būt izrādes līdzautori... ka viņiem ir jums jāpakļaujas.
Aktieris man ir kā pacients. Kad viņš atnāk pie manis, viņam lēni, bet pamatīgi jāsaprot, ka es viņu saprotu, es viņu pētu, iepazīstu un radu lomu, kas pilnībā atbilst viņa organikai. Lai enerģijas avots atvērtos tieši viņā. Ja viņš tam pretojas, es no viņa atvados.
Aktierim jāatslābst - es esmu viņa dakteris, viņam jāpaļaujas uz mani, jātic, ka tas, ko es iesaku, nāks viņam par labu. Mani ieteikumi ir pavisam vienkārši - te runā klusāk, te soļo ātrāk... Nereti speciāli izdomāju kādu scēnu, kustību, kas izriet tieši no aktiera personības. Bet aktiera iesaistīšanās konceptuālā izrādes tapšanā visbiežāk ir grafomānija vai izrādīšanās. Patiešām labi priekšlikumi no aktieriem nāk apmēram vienā procentā gadījumu. Varbūt pat mazāk. Bet citādi... dariet, kā jums saku, un viss būs labi. (Smejas.)
Ko jums pašam patīk skatīties teātrī?
Patiesībā es diezgan reti eju uz teātri. Tie lielākoties ir režisori, uz kuriem eju, - Nekrošus, Martālers, Donovans... Skatoties Martālera izrādes, bieži pārņem lieliskā sajūta - nezinu, kā viņš to dabūjis gatavu, bet dod Dievs man arī kādreiz to varēt... Tas attaisno tavu esamību profesijā.
Kas, jūsuprāt, notiek ar lielajiem Maskavas teātriem, kas joprojām ir Krievijas skatuves mākslas seja?
Lielākoties tie stagnē. Dažos dažkārt kaut kas notiek. Lai nebūtu stagnācijas, vajag, lai jauni režisori ietu vadībā. To noteikti vajag darīt tandēmā ar savu direktoru. Citādi ieiet teātrī, kur zog... Korupcija, stagnācija, gerontoloģiskas problēmas... Ja teātri vada cilvēks ļoti cienījamos gados, jā, nopelniem bagāts, bet tajā gadiem nekas nenotiek - vai tas ir teātris? Nedrīkst novest teātri līdz situācijai, ka aktieri raksta vēstules ar lūgumu atcelt māksliniecisko vadītāju, kā tas notika Majakovska teātrī. Maskavā ir Kultūras komiteja, kas nedara tieši neko. Pat ja teātrī pēkšņi ir jauns vadītājs, viņš ļoti ātri saprot, ka nedrīkst neko darīt - nedrīkst mainīt darbiniekus, atlaist vai pieņemt darbā aktierus. Neko! Viņam kā nebūt jākārpās tajā situācijā. Taču tā nav tikai kultūras nelaime. Tāda pati situācija ir valstī kā tādā, kur valda cieti noteikti rāmji un noteikumi. Zivs pūst no galvas. Kad par to runāju, manī pat vairs nav sašutuma, tas tvaiks jau sen nolaists. Kultūras cilvēki mēģina situācijai pielāgoties un kaut ko panākt, tieši vēršoties pie varas. Pie cara tētiņa, pie prezidenta. Krievijā ir autoritārs režīms, korupcija, cenzūra, te nav godīgu vēlēšanu. Prezidents runā liberālas runas, ir tviterī un feisbukā. Izmisumā cilvēki, piemēram, ievieto YouTube video par savām nelaimēm un vēršas pie viņa tiešā ceļā. Pēc būtības prezidentam būtu jājūt nenormāls kauns, ka pie viņa tieši vēršas ļaudis, kas cietuši no milicijas, varas struktūrām... Jo viņiem citur nav kur vērsties. Pārējā vertikāle ir pilnībā korumpēta.
Jūs teicāt, ka sadarbība ar varu ietekmē kultūru, teātri.
Mana pārliecība ir, ka kultūras ļaudīm, kuriem ir autoritāte, nevajadzētu ielaisties intīmās un draudzīgās attiecībās ar varu. Šī vara ir bīstama valstij, un, sarokojoties ar to, notiek it kā mēma piekrišana, tiek demonstrēta labvēlība. Es nekur nevaru likties no tā, ka tā ir mana valsts, man ir tās pase, es maksāju šeit nodokļus un saņemu darbu valsts subsidētos teātros, bet ir robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. Un vēl - ja tev ir iespējas satikt augstākās varas pārstāvjus, ar viņiem ir jārunā nevis par to, cik grūti klājas jauniem māksliniekiem, arī ne par bezpajumtes dzīvnieku patversmi, bet par būtiskākām lietām - cenzūru, korupciju, konkrētiem nebrīves gadījumiem, piemēram, par Hodorkovski. Man to nav iznācis darīt - nekad neesmu ticies ar prezidentu Medvedevu. Bet to vajag darīt, par to vajag runāt, lai šai varai mūsu valstī nebūtu tādas... komfortablas jušanas kā pašlaik. Diemžēl, cik man ir nācies uzzināt par kultūras darbinieku tikšanos ar prezidentu vai premjeru, viņi rada varai papildu komfortu, jauki parunājoties par to, ka būtu neslikti kaut kur kaut ko pielabot, aizkrāsot, uzlabot... Vara šādos gadījumos jūtas labi, solās visu nokārtot, un tas tai nesagādā problēmas. Netiek uzdots neviens neērts jautājums. Jūs prasījāt, kādā veidā tas ietekmē kultūru. Tādā, ka gribas braukt prom no šejienes. Es pazīstu ļoti daudz jaunu cilvēku, kas grib braukt prom. Un brauks. Man liekas, tik daudz prom braukt gribētāju nav bijis kopš 70.-80. gadiem.
Kultūras cilvēki dažkārt domā, ka varu var ietekmēt. Dieva dēļ, kā var ietekmēt cilvēkus, kuru vienīgais stimuls ir vara - un liela vara! - un nauda. Ko jūs gribat viņiem pateikt - ka zagt ir slikti? Ka slikti ir nogalināt, iesēdināt nevainīgos, ka slikti ir melot? Viņi to tāpat zina, bet viņiem ir labi, kā ir.
Man vēl nekad nav bijis tik spēcīgas vēlēšanās aizbraukt kā pēdējos divos gados. Es nekad neesmu vēlējies īpaši runāt par politiku teātrī, bet man sanāk, es nespēju no tā izvairīties. Esmu iekšā krievu valodā un kultūrā, man bez tā visa būtu skumji, bet šeit dzīvot ir smacīgi.