Aloizs Blonskis,
Tas ir ārkārtējs gadījums, kādu neatceros kopš piecdesmitajiem gadiem. Ir atsevišķi policisti, kas kaut ko nozog vai tā, bet šaušana un laupīšana - tas ir kaut kas ārkārtējs. Iemesls, es domāju, ir tas, ka audzināšanas darbs un kontrole no priekšniecības puses ir ļoti vāja. Ir tādi, kuri uzskata, ka ļoti maz maksā, ja grib dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, nauda ir iegūstama jebkādā ceļā. Taču vajadzētu kontrolēt policistus ne tikai darba laikā, bet arī zināt, ko dara ārpus tā. Viņš astoņas stundas nostrādā, tad 16 dara, ko grib. No rīta viņš ir Tukumā, vakarā - Jēkabpilī, bet parīt Ludzā. Padomju režīma laikā policists nedrīkstēja izbraukt ārpus sava rajona, neziņojot priekšniekam.
Andrejs Judins,
Krimināltiesību eksperts
Viena lieta ir traģēdija, kas tagad notikusi, bet tas ir viens stāsts. Otrs stāsts, vai tā ir nejaušība, vai arī visa politika, kas valstī tiek īstenota, vainagojas ar šādu rezultātu. Ja policisti vienu dienu dežurē, otru dienu maina savu pozīciju un kļūst par noziedzniekiem, tas kaut ko nozīmē. Protams, var būt, ka tas ir izņēmums un nav nekādu likumsakarību, bet varbūt tomēr ir. Mēs visu laiku runājam, ka policista darbam nav prestiža, atalgojums nav pietiekams, ne visi policisti saprot savu misiju, bet vai mēs viņus pareizi gatavojam un motivējam? Man kā sabiedrības loceklim svarīga ir garantija, ka tas neatkārtosies. Ja darba laikā policists deklarē, ka viņa misija ir cīnīties ar likumpārkāpējiem, bet pēc darba iet un aplaupa veikalus, rodas jautājums - kam tad var ticēt, ja policisti ir laupītāji un zagļi?