No Nīcas uz lielo rudens izstādi Rīgā, ko organizēs STI, viņa vedīs cimdus un zeķes, bet rokdarbi nav vienīgais, ko Nīcā var prezentēt pensionāru biedrības Ziedēt tikai atvasarā aktīvākās dāmas. «Projektā darbojamies jau divus gadus, pa šo laiku pensijas vecuma ļaudīm organizējām apmēram 20 dažādu nodarbību. Te pie mums nāca tikai paši labākie!» savas kundzes slavē Senioru ceļa Nīcas koordinatore Gunita Šime.
Mācīja smalkākas lietas
Ko jaunu projektā iemācījušās? «Ļoti daudz jauna!» apgalvo seniores. Mācījušās ne vien jaunas rokdarbu tehnikas, bet arī, piemēram, gatavot garšīgus ēdienus. Brīnos - vai tad saimniecēm gados tas jāmācās? Jo jaunie taču var pamācīties no seniorēm! «Bet ne visi zina, kā uzcept burkānu kūku vai uztaisīt garšīgu grūbu risoto! Grūbas jau daudziem negaršo, tāpēc jāiemācās pagatavot tā, lai garšo,» saka Elvīra Cibule.
Iepriekšējā vakarā grūbas izmērcē, lai ātrāk izvārās. Tad vajag sviestu, kurā sasautē sīpolu, burkānus, kabaci. Pievieno šampinjonus, ķiplokus, garšvielas - samaltas ķimenes, mazliet sālīša, pipariņu. Sautējumu grūbām liek klāt, beigās vēl pievieno apceptas sezama sēkliņas. «Tiešām garšīgi. Daudzas receptes nezinājām. Mums mācīja smalkākas lietas,» piebilst Elvīras kundze.
Projekta jaunākās aktivitātes kundzēm bijušas tās mīļākās - viena no tām floristika, kas īpaši pie sirds gājusi Olgai Dreiblathenai. Taujāju, kas kundze pēc profesijas. Dārzniece? «Pēc profesijas - pensionāre!» nosmej Olga, kura visu mūžu nostrādājusi Metalurgā. «Kad aizgāju pensijā, pārcēlos dzīvot uz dzimtajām mājām Nīcā, sāku veidot dārzu. Tā jau deviņus gadus veidoju. Bet projektā iesaistījos, lai iemācītos taisīt ziedu pušķi, kompozīcijas - gan sev par prieku, gan citiem.» Liels atklājums bijis oāzes, ko izmanto kompozīciju un galda dekoru veidošanai. «Tagad uz katru dzimšanas dienu man ir dāvana - taisu pušķus, ziediņus saliekot oāzītē.»
«Kad mūsu pensionāru biedrībai bija 10 gadu jubilejas pasākums, vajadzēja izpušķot zāli. Tad nu visas šīs prasmes likām lietā,» paskaidro pārējās dāmas.
Darbs veselai dienai
Elvīra rāda gaumīgu apsveikuma kartīti, uz kuras izšūta puķīte, - izgatavojušas šūtās kartītes. «Glaunā valodā tā saucas simegrāfijas tehnika,» piebilst seniore. Darbiņš gan paģērējot krietni laika. «Ir speciāli izkopētas pamatnītes, uz tām uzliek kartīti un ar adatiņu izdur smalkus dūrienīšus. Piemeklē diedziņus un ar smalku adatiņu šuj. Jāšuj akurāti, pareizā virzienā. Diedziņi smalki, astītes smuki jāpievelk, nedrīkst pievilkt par daudz.» Elvīra esot izšuvusi arī glītu rozi uz lielāka formāta - tas prasījis veselu dienu!
Lūdzu pastāstīt par savām prasmēm arī Valdu Laukgali - viņai paticis taisīt puķīšu piespraudes. Pati gan nelielās, bet pārējās dāmas mudina Valdu izrādīt savu lielāko veikumu - tie esot Nīcas etnogrāfiskie cimdi un zeķes. Rakstus Valdas kundze meklējusi pa senajām pūralādēm un atzīst, ka visgrūtāk bijis atrast vīriešu zeķes. «Nīcenieki sasparojās uzspodrināt kultūrvēsturisko mantojumu. Tad nu Senioru ceļa dalībnieces izgatavoja vienu porciju zeķu un cimdu un uzdāvināja to Nīcas senlietu krātuvei,» paskaidro Gunita Šime. «Nolēmām, ka laiks ir kaut ko atstāt nākamajām paaudzēm,» piebilst Valdas kundze.
Labi, ka pabrīdina
Aijai Dravniecei savukārt ļoti noderējušas notāra konsultācijas. «Bet noderīgs šai projektā bija pilnīgi viss,» viņa piebilst un turpina: «Notārs pastāstīja par testamentu, nosauca arī visus dokumentus, kādi vajadzīgi, rakstot testamentu. Ieteica ielikt sludinājumu Latvijas Vēstnesī. Stāstīja, cik lieciniekiem jābūt, ja testamentu raksta ar roku un ar parakstu apstiprina. Vēl arī izstāstīja, kā glabāt testamentu - pie notāra glabāt ir drošāk. Labi, ka pabrīdina par to, ko nezinām. Ļoti, ļoti vērtīgas zināšanas ieguvām,» secina Aija.
Senioru ceļa dalībniekiem bijušas pat pārrunas ar policijas pārstāvjiem par drošības jautājumiem - kā nodrošināties pret zagļiem. Velga Blūma stāsta: «Dzīvoju daudzstāvu dzīvojamā mājā, pretī ir kaimiņi, tomēr pēc sarunas ar policistiem sajutos zinošāka. Kad paklausās ziņas, kā tos pensionārus aplaupa! Bailes ir... Bet pašiem jau arī jāzina, kā uzvesties. Tagad zināšu. Un policists mūs aicināja - lai cilvēki uzticas policijai! Jo tad, kad neuzticas, policistiem ir grūtāk strādāt,» norāda seniore.
Arī datorkursi bijuši kā aizraujoša nodarbība - tagad kundzes prot draugiem.lv galerijā ielikt bildes, nosūtīt e-pastus, ar internetbanku rēķinus samaksāt, kas pensijas vecuma cilvēkam ir nenovērtējama priekšrocība: «Nav vairs jāskrien uz pilsētu.»
Sirds arī jāieliek
«Viss atkarīgs no projekta koordinatora. Gunitas meistarība bija tā, ka viņa mums atrada brīnišķīgus pasniedzējus. Mums ļoti daudz noorganizēja,» projekta koordinatori slavē Valda Laukgale.
Nīcā projekts jau noslēdzas, dāmas ar saviem darbiņiem dosies uz izstādēm, arī ārzemēs, savukārt Jēkabpilī Senioru ceļš tikai nupat sācis apgriezienus. «Ja grib atrast, kur darboties un piedalīties, iespējas ir. Viss jau no paša atkarīgs - nav jādomā par slikto! Un, ja kas sāp, vienkārši jāpiecieš. Tie ir gadi, kas liek būt stīvākam,» saka jēkabpiliete projekta dalībniece Līga Ozoliņa. Arī Jēkabpils rokdarbnieču pirkstiņos stīvumu nejūt.
«Katrā darbiņā sirds arī ir jāieliek, citādi neiznāk smuki,» apliecina Anita Eglīte, projekta koordinatore Jēkabpilī.