Beidzamo divu desmitgažu dramatiskie notikumi (revolūcijas, bruņoti konflikti un plaša karadarbība) no Latvijas tālās un tuvās valstīs parādījuši, cik maza nozīme ir cilvēciskos apsvērumos balstītai loģikai un prasībai pēc cilvēktiesību ievērošanas. Redzams, ka noteicošā nozīme ir brutālam spēkam, kas nereti tiek iedarbināts pat vienkārši emocionālas dabas iemeslu dēļ. Un tādos gadījumos tiek pārvilkta svītra pāri pašām galvenajām tiesībām - tiesībām uz dzīvi, vienkāršu eksistenci. Stipros ciena, un ar to jārēķinās visur. Turklāt ne tikai Austrumos, kur pret vājāku par sevi ar cieņu neizturēsies. Varbūt vislabākais piemērs, kas apliecina šāda uzskata pareizību, ir Izraēlas neilgā vēsture kopš tās dibināšanas pēc Otrā pasaules kara. Kopš pastāvēšanas pirmajām dienām šī valsts nekļūdīgi apzinājusies, ka izdzīvošana nodrošināma tikai ar spēku. Saprotams, ka tā likusi rīkoties ne vien atrašanās naidīgā ielenkumā, bet arī nesenā traģiskā pieredze - holokausts.
Arī bijušā Irākas diktatora Sadāma Huseina politiskā darbošanās apliecinājusi, ka Austrumos ar bijību (nevis cieņu) tiek uztverts spēks. Tas noteica Huseina attiecības ar saviem galvenajiem pretiniekiem - ASV un Lielbritāniju. Savukārt Franciju un Krieviju, kas uz minēto «slikto» valstu fona vēlējās sevi pasniegt par Irākas valdnieka draugiem, beigu beigās Sadāms apmuļķoja. Piemēram, Krievijas Luckoil plānoja iegūt izdevīgu kontraktu, uzvarēja konkursā, taču beigās nekas no iecerētās naftas ieguves neiznāca. Tomēr Sadāms pārrēķinājās, jo nenovērtēja ASV prezidenta Džordža Buša noskaņojumu pēc 2001. gada 11. septembra. Safabricētā versija par masu iznīcības ieročiem palīdzēja leģitimēt iebrukumu Irākā, un Huseina režīmu īsā laikā samala pasaules spēcīgākā armija. Jau pēc pāris gadiem kļuva redzams, ka par šo spēka demonstrāciju un Irākas diktatora gāšanu tika samaksāta ārkārtēji barga maksa - daudzi tūkstoši nogalināto, kuru skaits aug ik nedēļu joprojām. Protams, var uzdot jautājumu, vai Arābu pavasara gaisotnē arī Irākā nebūtu nobriedusi asiņaina konfrontācija kā kaimiņzemē Sīrijā pat bez ārējas agresijas.
Deviņdesmito gadu bruņotā konfrontācija Balkānos parādīja, ka arī Eiropā ir vieta agresijai un būtiska nozīme ir spēkam. Sevišķi spilgti tas bija redzams pēc NATO spēku ieiešanas Kosovā - šī spēka priekšā Miloševiča režīmam neatlika nekas cits, kā atstāt bijušo autonomiju. Te gan jānorāda, ka šī NATO operācija apturēja vardarbību pret albāņiem un viņu padzīšanu no dzimtenes.
Arī bijušās PSRS teritorijā ilūzijām par dažādu nāciju sadzīvošanu, šķiet, vajadzēja pazust jau pašā 90. gadu sākumā. Tas pa īstam notika ar pirmo un otro Čečenijas karu - kļuva redzams, ka Krievijā nekas nav mainījies un tāpat kā padomju laikā pat par saviem karavīriem šīs valsts vadībai nospļauties. Aptuveni 15 tūkstošiem pirmajā karā (1994-1996) nogalināto tagad būtu nedaudz mazāk par 40 gadiem. Čečeni kļūdījās, jo pārlieku lielas cerības saistīja ar jauno lietu kārtību, ko it kā iezīmēja PSRS sabrukums.