Latvijas futbola valstsvienības nebija starp dalībniecēm, un mūsu futbola saimei vēl daudz darāmā, lai vismaz saglabātu cienīgu konkurētspēju cīņā par dalību nākamajos finālturnīros, taču tas neatturēja daudzus skatīties citu valstu spēli. Futbols aizrauj ar intrigu, cīņu, emocijām...
Protams, krāšņākās emocijas saņēma tie, kuri bija klāt, taču TV kameras arī sniedza nevienu vien skaistu kadru. Bija arī negatīvais, īpaši tiem, kuriem nācās atgriezties izzagtā viesnīcas numuriņā un/vai tikt aplaupītiem uz ielas. To, ka uz ielām bijis visai neomulīgi, neslēpa arī divi Latvijas fotogrāfi, kuri bija Dienvidāfrikas Republikā.
Lielas diskusijas raisīja mazrezultatīvais čempionāta sākums. Taču futbols mainās. Tas kļuvis piesardzīgāks, vai arvien lielākā cieņā ir laba aizsardzība, kas nereti nodrošina spožus panākumus. Taču nedomāju, ka skatītājiem jājūtas apzagtiem, jo, sākot ar izslēgšanas turnīru, tikai spēlēs ar Spānijas piedalīšanos bija rezultāti ar vienu rezultatīvu sitienu. Ar plusa zīmi šajā ziņā izcēlās vācieši, kuri, spēlējot disciplinēti aizsardzībā, rūpējās arī par baudāmu rezultatīvu uzbrukumu.
Ne mazāk diskusiju izraisīja tiesāšana, taču lielajiem kritiķiem vispirms vajadzētu paskatīties uz sevi un pavaicāt: «Vai es nekad nekļūdos?» Nebūšu gaišreģis, ja 100 procentos gadījumu atbilde būs: «Ir gadījies.» Vairāk uztrauca tas, ka pietrūka vienprātības par līdzīgiem pārkāpumiem. Raugi, vienam tiek parādīta sarkanā kartīte, citam izteikts tikai mutisks aizrādījums.
Līdzjutēju spiediena dēļ beidzot «sakustējies» jautājums par tehnoloģiju izmantošanu strīdīgu vārtu guvumu situācijās. Zaļā gaisma nav dota, taču solis pareizajā virzienā sperts, jo tiesnesis aiz vārtiem var kļūt par ikdienu arī Pasaules kausā.