Laimīgā kārtā dzīvojam interneta laikmetā, un šo to no kulinārijas pasaules, ko nevar atrast Latvijā, var atrast tā dzīlēs. Tā nu pirms kāda mēneša es uzņēmumā Soupbase.com iegādājos trīs burkas ar klamiem. Pamatā uzņēmums tirgo koncentrātus, no kuriem var gatavot buljonus, mērces u.tml. Taču ir arī šis tas cits, tajā skaitā klami. Šonedēļ tie pienāca. Drīz gatavošu zupu.
Čauderiem ir sena vēsture, jau XVI un XVII gadsimtā Francijas un Anglijas krastos jūrnieki, kuri atgriezās no zvejošanas, krastā varēja ieraudzīt lielu katlu, kurā noķertais tūlīt tika uzvārīts (minētais franču vārds chaudiￃﾨre apzīmē katlu, nevis tā saturu). Arī Amerikas indiāņi gatavoja kaut ko čauderam līdzīgu, lai gan pirmie eiropieši, kuri ieradās ASV krastos, klamus un gliemjus baroja suņiem, uzskatot tos par «viszemiskāko Dieva dāvanu». Pirmā zivju čaudera recepte parādījās 1751.gadā kādā laikrakstā, un autors to pasniedza dzejā. Klami pirmo reizi čaudera kontekstā tika minēti 1832.gadā, kad iznāca pavārgrāmata Taupīgā amerikāņu mājsaimniece. Acīmredzot «zemiskākā» Dieva dāvana bija viegli iegūstama un nebūt ne dārga.
Disputs starp Manhetenas un Jaunanglijas čauderiem varēja būt visai karsts. Jāatceras, ka ilgu laiku pasaulē valdīja uzskats, ka tomāti ir indīgi, jo tie pieder pie tās pašas ģints, pie kuras indīgā naktene. Taču, šķiet, lielāku lomu spēlēja tas, ka katrs reģions uzskatīja, ka tieši tam ir pati labākā un «īstākā» čaudera recepte. 1939.gadā Menas štata parlaments pat ar likumu aizliedza tomātu izmantošanu čaudera gatavošanā! Vispār jēdziens «Manhetenas klamu čauders» parādījās tikai pagājušā gadsimta 30.gadu sākumā, kad Ņujorkā ieradās lielāks skaits portugāļu imigrantu, kuriem tomātu un zivju zupa bija ierasts ēdiens. Jaunanglijas lepnie iedzīvotāji cēla degunu gaisā - saukt kādu par ņujorkieti viņu vidē bija milzīgi aizvainojoši, un krējumainās klamu biezzupas aizstāvji nicināmo nosaukumu piešķīra arī zupai ar tomātiem.
Mūsdienās Amerikā ir vairāki klamu čaudera varianti, piemēram, Sanfrancisko jau kopš XIX gadsimta vidus ir ierasts zupu pasniegt izgrebtā saldskābmaizes kukulītī. Taču mans variants vienmēr būs Jaunanglijas variants. Kūpināts speķītis, sīpoli, selerijas kāts, puravs, burkāni, klami, piens un saldais krējums, mazliet etiķīša, mazliet sāls, mazliet pipariņu. Rotāts ar sadrupinātiem sausiņiem un pētersīļiem. Ar to arī laikam šī sleja būs jābeidz. Sāku siekaloties un negribu notašķīt tastatūru.