Taču tieši tādēļ, ka ēšanas bauda bieži ir tik nepārvarams kārdinājums, mēs nereti šīs baudas pavadā krītam par upuri pārmērībām. Pārmērībām ne tikai apēstā un izdzertā apjoma, bet arī pagatavošanas veida ziņā.
Jaunākās paaudzes bērni laikam nemaz neatceras tādus laikus, kad vasaras sezona bija iespējama bez grilēšanas, lai gan arī mūsu jeb trīsdesmitgadnieku paaudzes bērnībā šašlikus cepām šim mērķim pielāgotos ugunskuros vai dažādos čuguna veidojumos. Taču tolaik tādi prieki bija retums kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka gaļa un tās produkti paši par sevi bija retums veikalu plauktos.
Tagad par vasaras sezonas sākumu liecina nevis pirmie siltie saules stari, gaišie vakari un žilbinošais lapu zaļums, bet grilējamās gaļas reklāmu parādīšanās plašsaziņas līdzekļos un dažādu cepamo ierīču izvilkšana pircēju degungalā tirdzniecības vietās. Ak jā, un vēl tās nelaimes ar degšķidruma pudelēm. Tik nešķiramas kļuvušas šīs parādības.
Nenoliedzu, ka, pavadot brīvdienas laukos lielākā radu vai draugu pulkā, arī mēs īpašā čuguna kastē uz malkas oglēm cepam gaļu vai zivis. Taču vairāku iemeslu dēļ pēdējā laikā esmu sākusi aizdomāties par šīs nodarbes lietderības koeficientu un ietekmi uz apkārtējo vidi.
Mājā, kur dzīvojam Kopenhāgenā, ir gan dārza terase, gan palicis grils no priekštečiem. Pirmais instinkts, vasaras sezonai sākoties, protams, ir sarīkot ģimenei jauku maltīti dārzā. Tomēr trim cilvēkiem nepieciešamais vistas filejas daudzums un tās cepšanas ilgums izrādās neproporcionāli mazs iepretim tam laikam, kas nepieciešams grila ogļu uzkarsēšanai, un tam karstuma daudzumam, kas lēni un pamatīgi izkūp jau tā karstajā vasaras gaisā, oglēm izdziestot.
Protams, ka ēdiena baudīšana svaigā gaisā un patīkamā sabiedrībā to pamata baudu padara vēl tīkamāku. Tomēr apziņa, ka dažu ceptas vistas vai zivs gabaliņu dēļ tik daudz enerģijas tiek palaists vējā un palielināts kaitējums mūsu planētai, mani dara apdomīgu. Patiesībā jau gardu ēdienu maltītei svaigā gaisā var pagatavot arī virtuvē, bet notiesāt - labā gaisotnē brīvā dabā.
Nav jau arī tā, ka esmu pret jebkādu cepšanu vasaras laikā. Lielam radu vai draugu pulkam satiekoties, grilēšana joprojām ir gana patīkams un lietderīgs pasākums, jo uz grila vienlaikus var pagatavot vairāk ēdiena nekā uz pannas vai cepeškrāsnī un arī ogļu radītā enerģija tiek izmantota daudz lietderīgāk, mazāk karsējot gaisu un planētu.
Varbūt tiešām dabai draudzīgākais un pašiem veselīgākais cepšanas veids ir tāds, kas iet roku rokā ar mūsu tautas tradīcijām - cept tad, kad ir sapulcējies liels ļaužu pulks un ugunskurs kurts goda vietā?