Noteikti abi elementi. Tas ir tradīciju un kultūras jautājums, varbūt arī pašapziņas jautājums, bet arī sistēmas. Slovēnija starp visām valstīm, arī starp lielajām valstīm, ir [iesniegumu skaita ziņā] augšgalā, un tas ir sistēmas jautājums. Viņiem ir ārkārtīgi sarežģīti un ļoti ilgstoši tiesu procesi. Šie iesniegumi ir galvenokārt par gadiem ilgušajiem tiesu procesiem.
Igauņiem loģiski ir ļoti maz šo iesniegumu. Lietuva varbūt būtu tā valsts, ar kuru mēs varētu sevi salīdzināt, un, lai gan viņiem ir par miljonu vairāk iedzīvotāju, mēs arī viņiem esam mazliet priekšā. Pagājušajā gadā parādījās pirmā tendence iesniegumiem pret Latviju iet uz leju, bet mums ir ļoti liels lietu uzkrājums no sākotnējā laika, kas ir no 2001. līdz 2005.gadam, kad spēkā vēl bija vecais kriminālprocesa kodekss. Tas bija ārkārtīgi problemātisks, patiesībā tas bija viens tāds liels padomju institūts, un ir saprotams, kāpēc ļoti daudz pieteikumu atnāca tieši tajā laikā, bet tiesa savas slodzes dēļ nespēja to vēl izskatīt. Administratīvo tiesu ieviešana bija milzīgs pluss valstij no tā viedokļa - cik efektīvi tā funkcionē un aizsargā savu iedzīvotāju tiesības. Tas bija milzīgs pienesums, un to jūt arī Strasbūrā. Tādas lietas, kuras ir izdarītas vairāk vai mazāk labi, uzreiz jūt starptautiskajā līmenī.
Ir dzirdēti dažādu vietējo juristu iebildumi pret jauno kriminālprocesa likumu, tomēr jūs uzskatāt, ka tas kopumā ir uzlabojis Latvijas tiesību sistēmu?
Kopumā tas ir milzīgs solis uz priekšu salīdzinājumā ar to, kas bija spēkā līdz tam. Tas neizslēdz, ka tur ir detaļas, kuras jāskatās, kā tās praksē funkcionē.
Kas ir lielākās problēmas, kas ir palikušas? Par ko visvairāk tiek iesniegtas sūdzības?
Viena pieteikumu kategorija, kas parādījusies, ir jautājums, kas ir ārkārtīgi smags un kuru tiesām vispār ir grūti izspriest - jautājums par medicīnas darbinieku [rīcības] kvalitāti vai kvalitātes trūkumu. Mums ir liels skaits lietu par īres griestu atcelšanu, sākot ar 2006.gadu. Cita lieta - vai ECT juridiski tiks līdz šīs problēmas izskatīšanai.
Latvijā vislielāko uzmanību piesaista lietas, kuras saistītas ar vēsturi, ar padomju okupāciju un tās sekām: Kononova, Ždanokas, Ādamsona lietas. Vai šīs lietas arī Strasbūrā izraisa rezonansi?
Tās ir sarežģīto lietu kategorijā, jo [spriest par tām] ir pavisam kas cits nekā izspriest, vai valsts nodeva, kura pensionāram bija jāmaksā, lai iesniegtu prasību tiesā, bija samērīga vai nesamērīga.
Dzīvojot Strasbūrā, strādājot ECT, jums ir kontakts arī ar citām starptautiskajām organizācijām. Kā jūs vērtējat - kāds ir Latvijas tēls šajās institūcijās?
Tas ir tas stāsts, kas velkas ilgus ilgus gadus, un man jāsaka, ka Latvijas valdība nav novērtējusi šo starptautisko forumu lomu Latvijas valsts tēla veidošanā. Visi šie forumi ir milzīga mašinērija, kurā, ja tu neko nedari, lai sevi pasniegtu, kāds cits var izdarīt darbu tavā vietā, bet ne tā, kā tu to būtu gribējis. Protams, es esmu jutusi, ka ir milzīgs lobijs, lai uzliktu Latvijai zīmogu, ka Latvijā ir šādas problēmas, šādi pārkāpumi. (..) Viedoklis par Latviju, neskatoties uz iestāšanos Eiropas Savienībā, ir nosliecies uz to pusi, ka šajā valstī ir problēmas. Pirmā problēma, protams, ir, ka diskriminē konkrēto minoritāti, tas ir pirmais, ko min. Tas, ka šeit varbūt ir problēmas ar korupciju, tas ir otrs, ko min. Tas, protams, nenāk par labu sarunās ar starptautiskajiem valūtas fondiem. Latvija šo gadu laikā nav pilnībā novērtējusi, kādi spēki tai jāiegulda starptautiskajos forumos. Es saprotu, ka var koncentrēties uz sarunām ar Eiropas Savienību un NATO, bet nevar palaist garām tos forumus, kuros cilā politiski sociālus jautājumus, kuri tomēr ļoti raksturo valsti. Tie resursi, kas bijuši tam novirzīti, ir bijuši pilnīgi neadekvāti, lai to spēli spēlētu. Ir diezgan bēdīgi redzēt, ka cilvēkiem, vai viņi būtu no Spānijas vai no Beļģijas, pirmā asociācija ar vārdu «Latvija» attiecībā uz sociālpolitisko situāciju ir negatīva. Mēs paši esam stipri vainojami pie tā, ka savu valsti nepasniedzām un nepaskaidrojām tur, kur to vajag darīt, un tā, kā to vajag darīt. Man liekas, ka ārpolitikas veidotāji nenovērtēja daudzpusējo organizāciju lomu modernajā ārpolitikā. Kas attiecas uz valsts atpazīstamību un prestižu, tieši daudzpusējā forumā notiek šī valsts tēla pulēšana. Divpusējās attiecības ir kaut kas pavisam citāds, tas ir saistīts ar ekonomiskajiem jautājumiem un tā tālāk. Tas, protams, ir svarīgi, bet būs kaut kāda stadija, kad tas, ka mums nav Zviedrijas prestiža, atstās arī iespaidu uz to, kādus ekonomiskos rezultātus mēs varam panākt citos forumos. Tās ir acīmredzami saistītas lietas.
Kas valdībai būtu jādara? Vai tas ir tikai naudas jautājums?
Es pat nedomāju, ka tas ir naudas jautājums. Tas ir prioritāšu jautājums. (..) Piemēram, Ingas Reines birojā, kas raksta ļoti būtiskus ziņojumus šīm ekspertu organizācijām - cik tur ir cilvēku, salīdzinot ar citām vietām, piemēram, divpusējām attiecībām?
Šajā vasarā Latvijā izvērsušās diezgan aktīvas debates par tiesībsarga institūciju. Kā jūs vērtējat tiesībsarga darbu, un kā jūs skatāties uz tā lomu Latvijā kā cilvēktiesību aizsargājošu institūciju?
Es sava amata dēļ nekomentēšu, kā es vērtēju viņa darbu. Bet tas, ko es varu pateikt, ir, ka lielākajā daļā Strasbūrā saņemto lietu cilvēki ir aizgājuši pie tiesībsarga, un tas, ko tiesībsargs ir izdarījis, man pavisam konkrēti palīdz. Tie vienmēr ir ļoti kvalitatīvi situācijas izvērtējumi, arī padoma sniegšana indivīdam, kā efektīvāk rīkoties. Pat līdz tam, ka izskaidro, kā labāk vērsties Cilvēktiesību tiesā, jo tas nemaz nav tik vienkārši Latvijas iedzīvotājiem. Es ceru, ka Latvijas advokāti vairāk sāks praktizēt šādas lietas, bet ar pārstāvniecību indivīdiem ECT procesā mums ir bijušas lielas problēmas. Bet tiesībsarga darbs konkrētu lietu ietvaros ir vienmēr ļoti nācis talkā lietas izskatīšanā. Tā ir viena no tiesībsarga ļoti būtiskajām funkcijām.
Otrs, ko esmu pamanījusi savā akadēmiskajā kapacitātē, ir tiesībsarga darbība Satversmes tiesā, kas, sniedzot komentārus Satversmes tiesas lietu procesā, ir ļoti laba. Tie ir ļoti vērtīgi materiāli, kas tiesai ļoti palīdz. (..) Tātad tajā līmenī, kurā aizsargā cilvēktiesības, tiesībsarga ieguldījums ir bijis priekš manis tikai pozitīvs, ļoti vērtīgs.
Tiesībsargam gan pārmet pārlieku pasivitāti…
To man tā grūti spriest, jo tas varbūt vairāk aiziet uz kaut kādu politisko procesu komentēšanu. Es nezinu, vai tā ir tiesībsarga loma. Tāpēc es aprobežošos ar to, ka konkrētajās lietās šī darbība ir bijusi profesionāla, un paldies Dievam, ka tā ir bijusi.
Jūs esat Prezidenta konstitucionālo tiesību komisijas locekle. Pēdējā gada laikā sabiedrības uzmanības centrā bija grozījumi Satversmē, kuri paredz vēlētāju tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Tie tagad ir pieņemti. Saeimas Juridiskajā komisijā stāv citi grozījumi, kuri paplašinātu prezidenta tiesības atlaist Saeimu. Vai, jūsuprāt, ir nepieciešamas kādas citas izmaiņas Satversmē?
Tas ir mans viedoklis, es nepārstāvu komisijas viedokli, bet uzstādījums nav aizrauties ar Satversmes grozījumiem. Latvijas vēsture rāda, ka Satversme ir nosargājusi zināmas sarkanās līnijas, un ir ārkārtīgi būtiski to apzināties. Tomēr juristu vidū mēs regulāri ejam cauri Satversmei un skatāmies, vai ir nepieciešams kaut ko Satversmē nevis grozīt grozīšanas pēc, bet uzlabot. Skatāmies, vai varbūt šajā politiskajā situācijā ir iespējams izdarīt kaut ko, ko nevarēja izdarīt agrāk. Tas ir pastāvīgs darba kārtības jautājums. Piemēram, patstāvīgo institūciju, tādu kā Latvijas Banka, nostiprināšana. Mums ir vairākas tādas institūcijas, kuras it kā karājās gaisā, un rodas jautājums par to satversmīgumu. Pie tā noteikti tiek strādāts. (..) Nākamie smagākie varētu būt jautājumi, kas saistīti ar vēlēšanu sistēmu. Vai pietiek ar to, ka tā tiek slīpēta likumu līmenī? Jo ir arī skaidrs, ka mums jāizdara ļoti nopietna vēlēšanu sistēmas revīzija. Cik tā adekvāti darbojas Latvijas politiskajā situācijā, vai tā nodrošina tautas viedokļa brīvu izpausmi?