«Mazā cilvēka» vērisma traģēdija
Triptiha pirmizrāde Viestura Kairiša režijā, Ievas Jurjānes vizuālajā vidē un ar Modestu Pitrenu pie diriģenta pults 8. jūnijā daudziem ļāva iepazīt citādu Pučīni nekā to, kas no tā paša Baltā nama skatuves mūs uzrunā Bohēmā, Toskā, Turandotā vai Madama Butterfly. Izņemot, protams, slaveno Lauretas āriju, kuru dzied gan operu primadonnas, gan popzvaigznes. Pirmizrāde atklāja trīs ļoti dažādas pasaules - «mazo cilvēku» vērisma traģēdiju, reliģioza misticisma iekrāsotu melodrāmu klosterī un finālā - satīrisku itāļu komēdiju par mūžam aktuālo mantojuma sadales tēmu, kuras pārcēlumā no XIII gs. mūsdienās varam atpazīt šodienas tikumus tepat mūsu zemītē.
Jauniestudējums, kurā līdzās lietuviešu soprānam Asmikai Grigorjanai, Zviedrijā dzīvojošajam poļu baritonam Kosmam Ranueram, brazīliešu tenoram Tjago Arankamam darbojas virkne LNO solistu, sagādā arī vairākus pārsteigumus muzikālās interpretācijas aspektā. Visu viencēlienu galvenajās sieviešu lomās (vīru krāpjošā Džordžeta, māsa Andželika, iemīlējusies pusaudze Laureta) atvērusies un īsti pučīniskam apjomam tuvojas A. Grigorjanas balss, liekot revidēt uzskatu par viņu kā spodro, «vieglo» lirisko soprānu. Turklāt viņa ir lieliska aktrise. Luidži lomā (Apmetnis) T. Arankams neliek šaubīties, ka drīz būs spoža pasaules zvaigzne - viņam ir gan patīkams tembrs un izkopta itāļu vokālā skola, gan tēlojuma azarts un skatuves šarms. Diametrāli pretējās lomās kā spilgtu vokālo un skatuves tēlu veidotājs atklājās K. Ranuers (Mikēle - sāncenša slepkava Apmetnī un asprātīgais titulvaronis Džanni Skiki). Spilgtus skatuves tēlus radīja visi iesaistītie LNO solisti, bet jo sevišķi Andžella Goba - ļaunā, aukstā hercogiene - Andželikas tante un komiski sulīgā Zita Džanni Skiki. Vokāli un aktieriski krāšņu Zebiekstes tēlu uzbūra Ilona Bagele. Par spilgtiem, trāpīgiem, azartiskiem komēdijas Džanni Skiki personāžiem uzslavas pelna pilnīgi viss ansamblis, kas atveidoja alkatīgo Donati ģimeni: Kristīne Gailīte pārī ar Guntaru Ruņģi, Rihards Mačanovskis, Romāns Poļisadovs, Imants Erdmans, Olga Jakovļeva. Neprātīgi drosmīgs, bet pareizs bijis mūsu baritona Raimonda Bramaņa lēmums kļūt par tenoru - tā likās, ieklausoties viņa balss tembrā un saprotot pagaidu grūtības ar «augšām».
Reālpsiholoģiskajā dzīves tēlojumā Viesturs Kairišs inkrustējis arī caurviju simbolus. Vispirms jau mazo zēnu, kurš tikai fināla viencēlienā ir reāls tēls, bet abos pirmajos piedalās kā iemesls tagadnes traģēdijām - pagātne tagadnē. (Jo paša bērna vairs nav starp dzīvajiem.) Tiesa, tieši reālpsiholoģiskajā kontekstā puikas paralēlā klātbūtne uz skatuves viencēlienā Apmetnis ir arī problēma. Sevišķi jau tāpēc, ka šī nav no operām, kuras sižetu skatītāji jau zina.... Viegli var gadīties, ka drāmas ass nomaldās: rau, pieaugušie tā apsēsti ar kaislībām, ka par bērnu pat aizmirsuši...
Kā caurviju vadmotīvs ir smiltis (zeme), ko visos viencēlienos kāds no dalībniekiem zīmīgā brīdī izber uz grīdas, atgādinot mūžseno kristīgo vēstījumu: no zemes tu esi nācis, un par zemi tev arī jāpaliek. (Programmiņā režisora klāstītais, ka Džanni Skiki darbība notiek pazemē, scenogrāfijā gan tomēr nenolasās. Manuprāt, arī nevajag!) Un, protams, par simboliem gādājis pats komponists: zem Apmetņa slēpjas gan atmiņas par laimīgu mīlu, gan sāpes un to neprātā izdarītais noziegums.
Pretēji stereotipiem
Līdz šim domāju, ka mazie raksturi, kādi ir teju visi varoņi melnajā komēdijā, es pat teiktu, sociālajā satīrā Džanni Skiki, nav režisora Kairiša stihija. Tā domāt ievirza viņa iepriekšējie operu iestudējumi - vērienīgi iespaidīgā, simbolietilpīgā Kairiša - Blumberga - Vāgnera Valkīras koncepcija un gadu vēlāk simboliskas drāmas spēkā iestudētais Zīgfrīds - ar spēcīgiem raksturiem nesamierināmā sadursmē, kas visas detaļas pakļauj pasaules gala drāmas lielumam. Tas, cik garšīgi un ironiski Kairišs risinājis Džanni Skiki stāstu un tipāžus, neviļus liek atcerēties viņa pirmo operas režijas darbu - P. Čaikovska Jevgeņiju Oņeginu, kur Kairišs uzdrošinājās pamatīgi revidēt brāļu Čaikovsku «liriskās ainas», ar režijas līdzekļiem reabilitējot literārā pirmavota - A. Puškina dzejasromāna laikmeta ironiju. Kairišs ir intelektuālis. Viņam vajag visu sevī izfilozofēt jau tik daudz, ka būtu jau bīstami, ja to visu (idejas, simbolus, kontekstus, asociācijas, tajā skaitā tik visaptverošas kā elle, šķīstītava un paradīze) izdotos pilnā apjomā uzlikt uz skatuves. Paldies Dievam, tā nenotiek, un pirmizrādē skatītāju sagaidīja nevis atdzīvojušās renesanses meistara Heronimusa Bosa sirreālās gleznas, bet trīs patiesi, pārgudros satura uzslāņojumos nesamistroti cilvēkstāsti - divas traģēdijas un komēdija. Kopā - drāma ar katarsi.