Proti, mēģinājis no kaut kā racionāla iegūt kaut ko iracionālu jeb māksliniecisku. Attēli ir iespaidīgi un skaisti, to iegūšanas metode - apbrīnojama, anotācijas - pārliecinošas, tomēr kā skatītājs jutos lieka. Atceros, ka arī izstādē Baltais punkts (_kim?_, 2009) brīnišķīgās fotonu gleznas raisīja līdzīgu reakciju, bet šķidrie spoguļi Venēcijā (2007), kur arī māksla satikās ar zinātni, lika piedzīvot ko neparastu. Tāpēc neesmu mierā ar versiju, ka mākslinieks vienkārši pārdzīvo dažādus mediju fetišus jeb spēlējas ar iespējām.
Tādā nemierā raudzījos pēc kolēģu palīdzības. Piemēram, Zane Ozola portālā www.fotokvartals.lv secina: «Sterilās asociācijas nojauc procesa iespēju kļūt par tīru, simbolisku komunikāciju, kur tehnoloģijas un radoša aktivitāte apstiprinātu viena otru, un publika paliek neveiklā starpdisciplinaritātes apmulsuma stāvoklī, kurš īsti nav ne paradoksa, ne izbrīna izraisīts. Vārdu sakot, fizikas «gramatikas» izmantojums un spēcīgie simboli (asinis un gaisma - I. L.) disonē, neveidojot ne jaunas nozīmes, ne raisot refleksijas.»
Varbūt šis ir viens no tiem mākslas darbiem, kuru tapšanas fāzē klātesot būtu pagalam visi kritiķi un skatītāji. Tomēr par aizraujošo procesu galerijā Alma liecina tikai mazs zīmējums, kurā uzskicēts, kā viss notika. Galvenā uzmanība tātad jāvelta attēliem. Jau fotonu gleznu sakarā ienāca prātā asociācijas ar Volfganga Tillmana darbiem, redzētiem pirms pāris gadiem Berlīnē, kur abstraktās plūstošās kompozīcijas iegūtas, «fotografējot» printera putekļus. Arī šīs bildes varētu būt jebkā attēls, tomēr tās diezgan skaidri rāda, ko grib parādīt, - tādu kā repliku iluzorā «sarunā», kā burtiski nofotografēt neko. Luminogrammas, manuprāt, uztveri iztramda gan, bet tā arī nekur to neved.