Sanāca tā, ka mans mulsuma un skepses vadzis attiecībā uz laikmetīgās mākslas teorētiķu spēju paskaidrot, ieskaidrot un konceptualizēt jebko lūdza tieši Tallinas Kumu mākslas muzejā, kurš 2008. gadā tika atzīts par labāko muzeju Eiropā.
Dāņu jauno laikmetīgo mākslinieku izstāde Spatium. Video, tēlniecība, glezniecība, instalācija. Sāku skatīties kā pats atvērtākais skatītājs uz planētas. Vai citādi būtu bijis vērts braukt 310 km?! Saņurkāta Kellogg's paka un neona spuldze pie baltas sienas. Negribas būt vakarējai, bet tiešām nezinu, ko lai iesāk ar šo tēlu. Tam noteikti ir kāds sakars ar patērētājsabiedrības kritiku?... Cik klišejisks piedāvājums, tik stereotipisks minējums. Atliek doties pēc glābjošās koncepcijas lapiņas, kuras Kumu muzeja mākslinieks kā ērti paņemamas pārliekamā galda kalendāra lapiņas iekārtojis uz diviem metāla puļķīšiem. Tā tas turpinās astoņas reizes. Pie pēdējā darba jau iestājas Pavlova suņa efekts - kājas teciņiem, gandrīz aizmirstot paskatīties uz pašu darbu, nes pie glābējtekstiem. Gandrīz visos aprakstos ir teikts, ka tās ir «vienkāršas, elegantas, bet jaudīgas kompozīcijas». Varbūt. Iedomājos, kāds skats mākslinieku gandarī vairāk - noplakusi kaudzīte pie sava darba vai gandrīz neaiztikta?
Aizraujošāki iespaidi no izstādes ir devītais darbs - Jakoba Jesena pilnmēness, kurš izpleties pa visu telpu, un videoslaidos mainās skati ar šo pašu mēnesi, kas nofotografēts dažādās vidēs. Mājās braucot, dāņa pilnmēness skrien arī virs laukiem un mežu galiem. Šī kompozīcija nejauši sanāk tiešām «eleganta, vienkārša un jaudīga». Bet visspēcīgākais iespaids Kumu man bija dzīvais «eksponāts» - prezidents Tomass Hendriks Ilvess ar ģimeni un diviem miesassargiem, kurš acīmredzami muzejā bija iegriezies vienkārši tāpat.
Mājās braucot, mēģinu restaurēt atmiņā - kurā brīdī iesākās šī tradīcija, kad skatītāju bez «uztveres kruķiem» - paskaidrojošiem tekstiem - izstāžu zālē vispār vairs nepalaiž. Ar retiem izņēmumiem. Tad, kad visi sāka rakstīt projektus? Atzīšos nostalģijā pēc komentāru askēzes laikiem, kad skatītāja iztēlei uzticējās vairāk.
Nākamajā dienā pēc Kumu iznāca dzirdēt vairākas intervijas ar daiļamata meistariem. Bija sākušās Amatu dienas. Klūdziņu pinējs stāsta par smagajiem priekšdarbiem - kārkla vicu meklēšanu, griešanu, mājās nešanu. «Slapjš, netīrs, putekļi,» viņš saka. No piepūles jēga/koncepcija darbā ienāk dabiski un pašsaprotami. Ienāk prātā - cik labi, ka klūdziņu grozam nav nepieciešams jēgas apraksts. Tas pats - pārlaižot roku stellēs austai vilnas segai vai māla poda sānam. Klausoties amatniekus, skaidri saprotu atšķirību - tautas meistari nekad tevi neatstāj bez sāta ar komentāru žūksnīti rokās.