«Dzejas dienas izvērtušās par grandiozu festivālu un pilnībā atkarojušas savu pozīciju pēc pagrimuma un pārmaiņu laika, kad risinājās režīma nomaiņas process un kad kādu brīdi topā bija izdzīvošanai svarīgie ekonomikas un biznesa jautājumi,» uzskata L. Langa. Arī dzejniekam Edvīnam Raupam šķiet, ka pēdējos gados «svētki aizvien vairāk kļūst par svētkiem». Ar piebildi: «Domāju, ka dzeju nevajadzētu uzspiest ar varu, mēģinot panākt tās izplēnējušo popularitāti. Mūsdienu Latvijas dzeja bieži vien ir tik metafiziska, filozofiska, intīma, ka ielu lasījumos izskatās pēc kailas mūķenes, kas iesprūdusi stikla liftā.» E. Raups norāda uz dilemmu, par kuru runā un labi apzinās vairākums dzejnieku. E. Raups uzsver, ka tajā nav vainīgi ne organizatori, ne arī dzejnieki, tomēr šādos lielos «ielu pasākumos» dzejniekiem ir ļoti grūti runāt un saturam nākas piemēroties formai. Protams, dzejnieki cenšoties piemeklēt publiskiem brīvdabas lasījumiem piemērotākos dzejoļus, tomēr lasītie dziļi intīmie, trauslie dzejoļi ir pretrunā ar laukuma mizanscēnu. «Tie prasa īpašu atmosfēru un ieinteresēto cilvēku loku,» saka E. Raups.
L. Langa uzskata, ka publiski par Dzejas dienām ir vērts runāt un domāt tieši valodas griezumā. Dzejniece uzsver, ka dzejas loma sabiedrībā kopš padomju laikiem ir būtiski mainījusies: «Dzeja vairs nepilda publicistikas lomu, nav vajadzības runāt starp rindām. Sabiedrības vilkme pēc dziļākiem valodas slāņiem vieš cerību par pašu sabiedrību, īpaši jaunatni, kas vēlas būt labā kontaktā ar valodu, tātad - sevi. Manuprāt, sabiedrība saprot arvien vairāk, ka mūsu valoda un kultūra (kas beidzot kā nozīmīga nacionālās identitātes veidotāja minēta Satversmē) ir arī pašapziņas un pašcieņas, pašsaglabāšanās jautājums.»
Artis Ostups, kurš Latviešu dzejas maratonā pārstāvēja dzejā spilgti ienākušo divdesmitgadnieku paaudzi, atzīst: «Dzejas dienas man vairāk ir svarīgas kā klausītājam, nevis lai apmierinātu savu autora ego.» Viņu vienmēr interesējot apmeklēt kolēģu un ārvalstu viesu lasījumus. Dzejas dienas gan šogad esot tik blīvas, ka visu interesējošo nemaz neesot iespējams tvert.
Dzejas dienu atklāšanā 4. septembrī dzejnieki pie Raiņa pieminekļa lasīja sev tuvākos Raiņa dzejoļus, lugu un runu fragmentus. Vakar - savu dzeju. Vai Rainis laikmetīgajā dzejā kalpo kā tiešs vai netiešs ierosmes avots? Kuri Raiņa tēli uzrunā? «Tajā laika posmā, kad es veidojos kā dzejnieks, Rainim nebija lielas nozīmes manā domāšanas attīstībā,» - E. Raupam līdz šim Raiņa stiprā puse šķitusi dramaturģija. Tomēr šogad, pateicoties savai sievai (teātra zinātniece Ieva Struka - U. A.), kura pētījusi Raiņa dzeju, viņš Raiņa dzejas spēku atklājis sev no jauna. «Izejot cauri viņa domas šķērsgriezumam, pavērās cits lielums,» stāsta E. Raups. «Raiņa dzeja man nav svarīga,» saka A. Ostups un piebilst: «Zinu, ka tas izklausīsies kliedzoši.» Raini viņš nekad neesot izjutis kā skolotāju. Drīzāk viņa, divdesmitgadnieku, paaudzei esot raksturīga mazliet ironizējoša attieksme, kā Kārļa Vērdiņa dzejā. Savukārt L. Langu Rainī saista viņa ideju pasaule un intelektuālā drosme: «Dzejoļu krājums Gals un sākums ir savam laikam neparasts, to apsteidzošs, ar grandiozu filozofisku vērienu, kurā indivīds pozicionēts aci pret aci ar mūžību. No Raiņa tēliem mani joprojām saista lugas Jāzeps un brāļi varoņi.»