Kopā ar vīru Jāni Valentīna uzaudzinājusi sešus bērnus, divus audžubērnus, bet viņas ligzda arī tagad nav tukša, te nekad nav ticis šķirots, savs vai svešs, gandrīz visi bērni ieguvuši augstāko izglītību un strādā tepat Latvijā vai arī vēl mācās. Kā atzīst vārkavieši, tieši uz tādām stiprām un sirdsgudrām sievietēm kā Valentīna joprojām turas Latvijas valsts. Tāpēc arī viņa būtu pelnījusi Latvijas lepnuma titulu.
Atgriežas dzimtajā pusē
Dienā, kad ierodamies Arendolē, Valentīna steidz dārzā novākt puķu traukus, jo radio brīdina par bargu negaisu no Baltkrievijas. Virpuļviesulis, par laimi, neatnāk. Jānis nav runātājs, viņš kopā ar dēlu Sandi labāk aiziet remontēt kombainu drīzajai labības pļaujai, bet Valentīna, atnesusi meitu ceptās vafeles, uz brīdi piesēstas blakus ciemiņiem, kavēdamās atmiņās par vairāk nekā divdesmit gadu tālo pagātni, kad aizsākās saimniekošana. Kolhozu pēdējos gados Vuškāni no Madonas rajona Barkavas atgriezās dzimtajā pusē, lai saimniekotu Jāņa vecāku mājās. «Dzimtā puse vilka pie sevis. Vecāki jau bija miruši, kad atnācām, te viss bija vienos krūmos aizaudzis, izcirtām, iztīrījām, māju pārbūvējām.»
Kad aizgājuši no kopsaimniecības un izveidojuši zemnieku saimniecību, nekādu tehniku par pajām no kolhoza neesot dabūjuši, ņēmuši 100 000 Latvijas rubļu kredītu Bankā Baltija, lai nopirktu pirmo traktoru un sējmašīnu. «Savas mašīnas mums toreiz nebija, telefona nebija, palūdzām kaimiņu, lai aizved līdz Preiļiem. Lai arī repšos, tomēr kredīts bija grūti pavelkams. Bērni gāja skolā, naudu vajadzēja. Banka bankrotēja, mēs palikām parādā 250 latu, varējām neatdot, bet vienalga sakodām zobus un atdevām.»
Tagad Vuškāni apsaimnieko 116 ha zemes, audzē gaļas liellopus un bekonu, ražo bioloģisko produkciju, taču toreiz nereti trūcis viselementārākā. Valentīna atceras, kā reiz ziemā milzīgā apledojumā braukusi uz Preiļu tirgu pārdot kartupeļus, lai nopirktu dēlam apavus skolai saplīsušo vietā. Apledojušajā ceļā moskvičs ieslīdējis grāvī, bet toreiz pie stūres atradies pats četrpadsmitgadīgais botu īpašnieks. Ceļu policisti to redzējuši, bet, par laimi, nav sodījuši, palīdzējuši izvilkt mašīnu no grāvja un novēlējuši laimīgu ceļu.
Apskauž par bērniem
Valentīna atzīstas, ka tik daudz bērnu īsti neesot plānojuši, taču tā Dievs lēmis. Arī vīrs Jānis nākot no septiņu bērnu ģimenes. Kad vēl gaidījusi trešo dēlu, vīram māsa plaukstā izzīlējusi, ka būšot pieci dēli un meita, tā arī negaidot sanācis.
«Uz tām lielajām Latgales ģimenēm jau vienmēr latviešu tauta balstījusies. Agrāk kāds varbūt arī pasmējās, ka mums tik daudz bērnu, kaut arī paši nabagi. Bet tad, kad paaugās, kad nostājāmies uz kājām, tad teica - kas tad man nekaiš, ka tik daudz palīgu.» Vecākais dēls Mārtiņš dzimis 1978. gadā, tad nāk Renārs, Vilis, dvīņubrāļi Uldis un Sandis, jaunākā - Madara - dzimusi 1988.gadā. «Grūtākais jau bija ar drēbīšu mazgāšanu, toreiz jau veļas mašīnas nebija, visu ar rokām. Uz skolu Vārkavā piecus kilometrus gāja kājām, kad tētis varēja, tad ar zirgu aizveda. Atceros, kad dvīņi mācījās pirmajā klasē, bija barga ziema un putenis, gaidu no skolas, nav un nav. Sabēdājos, paņēmusi šalles, eju uz Vārkavu pretī. Bet viņi izslidinājušies pa slidkalniņu pie upes, zābaciņiem šņores vaļā, kurtkas līdz galam vaļā, paši sasaluši ragā, bet iet laimīgi.»
Dvīņubrāļi dzimuši augusta beigās, bet jau septembrī mammai nācies vienai pašai norakt visu kartupeļu tīrumu. Dēlēni turpat lauka malā mierīgi gulējuši ratiņos, pat neieraudājušies. Valentīna ar rūgtumu atceras, ka bērna piedzimšanas pabalstu gan valsts toreiz piešķīrusi tikai par vienu no dvīņiem, otram nepienākoties. Citādi nekādu palīdzību Vuškāni neesot prasījuši. «Ko tad tu prasīsi, pateiks - tev tak viss ir. Tie, kuri nevīžo kartupeļus iestādīt, tie uz pagastu staigā un bērnus arī pie tā pieradina, ka viņiem viss pienākas.»
Visi izskolojās
Tagad visi lielākie Valentīnas bērni jau izskolojušies augstskolās, vecākajam dēlam Mārtiņam 32 gadi, dzīvo Ogrē, strādā ceļu policijā, audzina divus bērnus, Renārs un Vilis strādā Salaspilī dažādos celtniecības uzņēmumos, Uldis strādā policijā un mācās neklātienē Daugavpilī par sporta skolotāju, otrs dvīņubrālis Sandis ieguvis agronoma profesiju Jelgavā, apprecējies ar skolasbiedreni Līgu un cer saimniekot vecāku mājās. Lauksaimniecības universitātē Jelgavā studē Madara, kā arī Edgars. Vēl pēdējā skolniecīte tomēr mājās ir palikusi - devītklasniece Evita.
Edgars un Evita Vuškānu mājās ienāca pirms astoņiem gadiem, kad viņu mamma Valentīnas māsa aizbraukusi strādāt uz ārzemēm un tā arī tur palikusi. Bērni sākumā dzīvojuši pie vecmāmiņas, kad viņa nomirusi, Valentīna paņēmusi pie sevis. «Bet ko citu darīsi, kā tad bērnus var laist uz internātskolu? Māsai tas mātes instinkts nebija tik liels, arī ar ģimeni nepaveicās. Evitiņa toreiz tikai 1. klasē mācījās. Bet viņa jau uzskata, ka bērni sevi te atpelnot,» Valentīna brīdi klusē, tad piebilst, ka Evita skolā esot teicamniece, bet Edgars drīzumā kļūs par diplomētu mežsaimnieku.
Tagad visi Vuškānu bērni sabrauc kopā gan kapusvētkos Lazdānu kapos, gan vecāku dzimšanas dienās, gan kartupeļu talkās. «Tad jau ir jābrauc noteikti, citādi nedabūs kartupeļus. Visiem raža tiek sadalīta, gaļa, kartupeļi, dārzeņi, kurš brauc uz Rīgu, tam pielieku pilnas somas, lai aizved arī brāļiem un māsai. Visiem pietiek! Mēs te visi tādi Rožkalnos esam!» pasmejas Valentīna.