Diskusijās, kas veltītas pēdējos mēnešos tik bieži piesauktajai sabiedrības saliedētības veicināšanas tēmai, populārākās ieceres ir palīdzība latviešu valodas apguvē un cittautiešu aktīvāka, vispusīgāka iepazīstināšana ar Latvijas valsts pamatiem, kultūru un vēsturi. Lai gan ir pamats skeptiskai attieksmei pret valsts spēju minētos uzdevumus veikt tā, lai tā nebūtu formāla «naudas apgūšana», kopumā virziens pareizs. Bet - lai cik tas izklausītos dīvaini, lielāka izpratne par latviešu kolektīvo vēsturisko pieredzi panākama, ja cittautiešiem palīdzēs labāk apgūt tieši viņu pašu vēsturi.
Piemēram, krievu kopiena. Cik var noprast, gan Krievijā, gan krievu diasporās kopš PSRS sabrukuma attieksme pret krievu baltgvardiem, emigrantiem no boļševistiskās Krievijas ir krietni mainījusies uz labo pusi (varbūt pat pārspīlēti - idealizējot carisko režīmu). Lai kā nu būtu, krievu emigrācija tiek uztverta kā daļa no tautas likteņa. Tiesa, lielākoties emigrācija tiek uztverta diezgan šauri laika izteiksmē: bija pilsoņu karš, boļševiki uzvarēja (gana daudzu krievu izpratnē - diemžēl), «baltie» izklīda pa pasauli un lēnā garā, atvainojos, apmira vai asimilējās. Tomēr mūsdienu krieviem būtu noderīgi stāstīt par viņu emigrācijas tālāko likteni trīsdesmitajos četrdesmitajos gados. Proti, dilemmas, traģiskās situācijas, ar kurām saskārās pašu krievu emigrācija, varbūt ļautu krieviem labāk saprast to, kam cauri gājušas citas tautas. Piemēram, situācija trīsdesmito gadu vidū, kad Vācijā nostiprinājās Hitlers. Daļa krievu emigrācijas Eiropā - un ne tikai kreisi noskaņotie meņševiki un eseri, bet arī pazīstamais «baltais ģenerālis» Antons Deņikins un viņa aprindas, - nacistiem nesimpatizēja. Savukārt ne mazāk prāva daļa (piemēram, cita, ne mazāk slavena «baltā krieva», barona Vrangeļa loks) krievu emigrantu ar interesi uztvēra Hitlera režīma antikomunismu kā iespējamo sabiedroto cīņā pret boļševikiem. Un bija tādi, kuri devās cīnīties uz Spāniju Franko pusē, jo loloja cerību šajos kaujas laukos pulcināt vienviet «balto armijas» izkaisītās daļas, lai varbūt kādu dienu tās mestu cīņā pret nīsto Staļina režīmu. Kad pilsoņu karš Spānijā beidzās, daļa šo krievu emigrantu pēc kāda laika nonāca spāņu Zilajā leģionā, kas kopā ar vācu armiju cīnījās Krievijā pret Sarkano armiju, vēl citi pievienojās Antiboļševistikajam leģionam, ko 1942. gadā Parīzē organizēja Žaks Dorio.
Pieļauju, ka pat tiem krieviem, kuriem ir nostalģiska pozitīva attieksme pret Krieviju pirms boļševikiem, tik sakāpināts «mērķis attaisno līdzekļus», «mūsu ienaidnieka ienaidnieks ir mūsu draugs» nav pieņemams. Tomēr šķiet, ka, ja Latvijas krieviem vairāk vēstītu (labs jautājums - kuram tas jādara...) par dažādiem viņu pašu vēstures samezglojumiem, viņi arī latviešu ceļus XX gadsimtā uzlūkotu ne tik melnbalti.