Vasarā gaidāmās prezidenta vēlēšanas Latvijā var radīt daudzus precedentus. To skaitā ir iespēja, ka pirmo reizi atjaunotās valsts laikā netiek atkārtoti ievēlēts amatā esošs prezidents. Tā vienmēr pastāv gan teorētiski, gan praktiski. Tā kā prezidenta vēlēšanas Latvijā ir likumos visskopāk aprakstītā procedūra, tad precedenta radīšanai šajā procedūrā ir īpaša nozīme. Pat ja mūsu tiesību sistēmā precedentam nav juridiski saistoša spēka, tradīciju un politiskās kultūras ziņā gan tam var būt paliekošs iespaids.
Abstrahējoties no atklātībā pavīdējušām baumām un mājieniem un par pamatu ņemot iesaistīto personu publiski sniegto informāciju, varam secināt, ka patlaban neviena no Saeimā pārstāvētajām partijām vai apvienībām amatā esošo Valsts prezidentu Valdi Zatleru nav aicinājusi kandidēt vēlreiz. Arī prezidents pats savus nākotnes plānus sabiedrībai vēl nav darījis zināmus. No partijām dzirdēts, ka tās grasās tuvākajā laikā apspriest kandidātus, un šoreiz procedūra, Saeimas priekšsēdes Solvitas Āboltiņas vārdiem runājot, būšot «saprotamāka» nekā bēdīgi slavenajā iepriekšējā reizē, kad vienošanās par valsts galvas amata kandidātu tika panākta zoodārzā.
No katra iepriekšējā atjaunotās valsts prezidenta vēlēšanu procesa radītā precedenta var mācīties labo un slikto, ja vien ir vēlēšanās un atmiņa nav pārāk īsa. Pirmajā reizē priekšroka tika dota vēsturiskiem uzvārdiem, otrajā - pieredzei pretstatā padomju rēgiem un dzimuma faktoram, trešajā reizē sākotnējo smīkņāšanu par uzvarētājas frizūru un «tautisko» pagātni nomainīja gluži vai dievināšana, kas ceturtajā reizē teju izvērtās par demokrātijas apdraudējumu, dažam labam cenšoties pasteidzināt pārvēlēšanas faktu. Piektajā un līdz šim pēdējā reizē visi Latvijas politikā gadiem veidojušies kroplīgie procesi sasniedza kulmināciju, zināmā mērā iezīmējot arī lūzuma punktu tautas attiecībās ar varu. Tomēr ne par viena prezidenta amata laikā paveikto Latvijai nav bijis jākaunas, lai kādi arī būtu bijuši sarežģījumi ievēlēšanas brīdī.
Izbrienot cauri pēdējo dažu gadu sūrajai mācībai un sabiedrībai pieprasot jaunu politisko kultūru, no nākamā prezidenta vēlētājiem Saeimā tiek nepārprotami sagaidīta gan «saprotamāka» procedūra, gan atklāta diskusija. Vispirms jau par skaidriem kritērijiem prezidenta izvēlē un tikai tad par iespējamiem kandidātiem.
Savukārt tas paģērē sākt ar godīgu sarunu par to, vai amatā esošais prezidents ir vai nav pelnījis pārvēlēšanu un kāpēc tā. Turklāt te nepietiks ar argumentiem par «pateicībām» vai ko tamlīdzīgu. Ja tā patiesi likās politiķiem svarīga problēma mūsu valstī, tad viņiem bija četri gadi tās atrisināšanai.