Kā tu sāki interesēties par kukaiņu pētniecību?
Cik atceros, jau tad, kad biju pavisam mazs, ķēru visu, kas kustas, neatkarīgi no izmēra un formas, un slodzīju kukaiņus burciņās. Skolas vecumā mamma mani aizveda uz dabas pētnieku pulciņu, tas manu interesi sistematizēja. Man ir arī kukaiņu kolekcija. Daudzus kukaiņus, dabā esot, nevar precīzi noteikt, kamēr tie nav noķerti un rūpīgi izpētīti, jo ir tādi, kuru atšķirības mēdz būt pavisam sīkas, piemēram, priekšējo kāju ārējais nadziņš. Neesmu skaitījis, cik kukaiņu ir manā kolekcijā, jo skaits ir muzejisks rādītājs, bet, ja mērītu kastēs, kolekcija ir izkārtota 50 50x50 centimetru lielās kastēs, kas sistematizētas pa kukaiņu kārtām, ir, piemēram, spāru kastes, briežvaboļu, kokšņgraužu kaste, lapseņu kaste. Latvijā ir ap 15 000 kukaiņu sugu, vēl kādi 10 000 citu bezmugurkaulnieku. Nezinām vēl visas, katru gadu Latvijā tiek atrastas arvien jaunas sugas. Ir atsevišķas grupas, kas vāji pētītas, piemēram, lapsenes, kam ir daudz sugu. Ir daļa kukaiņu, kas ienāk Latvijā, mainoties klimatam, tās ir galvenokārt dienvidu sugas, jo kļūst siltāks. Spāres mums ir 61 suga, no tām pēdējo 10-15 gadu laikā piecas sugas ir ienākušas. Reizēm tās pastāv līdzās vietējām, reizēm mēģina izkonkurēt. Sugu maiņa ir notikusi vienmēr.
Kā sugu maiņu ietekmē cilvēku darbība?
Daudz izmaiņu dabā radām mēs, cilvēki, ar savu saimniecisko darbību. Mana ikdienas darba vide ir meži, pēdējā laikā notiek diskusijas par kontrolēto mežu dedzināšanu. Deguma krāšņvabole cieš no tā, ka nav degošas meža vides pietiekami lielās platībās vai gana bieži... Tātad šai sugai dabiska mežu degšana būtu vajadzīga! Laukos arī daudz veidojam piemājas dīķus, tur varētu dzīvot aizsargājamas sugas. Piemēram, spāres. Zinātnieki pēta un izstrādā ieteikumus, kā vidi nedaudz pamainīt, lai veidotos labvēlīgāki apstākļi kādas sugas dzīvošanai. Pazūdot vienai sugai, var pazust citas, jo dabā viss ir savstarpēji saistīts! Nav jau tā, ka kukaiņi dabas ķēdē pastāv kaut kur pilnīgi nesaistīti ar cilvēku pasauli, daudzas sugas dod labumu, piemēram, apputeksnējot augus. Cilvēkiem vajag iet dabā. Aizsargāt varam tikai to, ko pazīstam un redzam. Sajust, sadzirdēt, redzēt arī to, ja nav kaut kas kārtībā, ja ir piesārņots, izrakts, nocirsts, lai saprastu, kādas ir cēloņsakarības. Nelaikā un nevietā ieklīdis atpūtnieks vairāk kaitē putniem, kam perējot vajag miera periodu, kukaiņus tas tik daudz neskar. Labāk, lai cilvēks iet dabā! Jo arī atpūšoties ir prasības pret vidi, lai pļava nopļauta, lai ainava glīta. Un tas gan iespaido kukaiņus, piemēram, regulāri pļautās pļavās ir vairāk augu, kas ir labi kukaiņiem. Sadzīves atkritumi, ko atpūtnieki aiz sevis atstāj, ir sociāla, nevis dabas aizsardzības problēma, taču kaitēkļu iznīcināšana gan ietekmē vidi! Populārākais kaitēklis, ko zinām, ir kolorado vabole, kas iznīcina kartupeļus. Sāksim ar to, ka ievesti ir abi - kā kartupeļi, tā vabole, tie nav dabiski Latvijai. Var vaboles nolasīt, var nogalināt ar ķīmiju, kas paliks gan augos, gan, iespējams, skars arī citu sugu kukaiņus.
Ir kāda kukaiņu sugu, kuru pētīt tev šķiet īpaši saistoši?
Tā ir sagadījies, ka visvairāk pētīju spāres, arī doktora darbu sagatavoju un aizstāvēju tieši par šo sugu, bet mani interesē dažādi kukaiņi. Patlaban veidoju aizsardzības plānu retām spāru sugām. Viena no nākotnes iecerēm ir pievērsties kamenēm, kas ir diezgan maz pētītas. Kameņu un citu apputeksnētāju skaits samazinās. Tam ir dažādi iemesli, pamatā lauksaimniecības zemes intensīvāka apsaimniekošana, samazinās vietas, kur kamenēm baroties un veidot ligzdas, arī ķīmijas izmantošana dara pāri. Citur Eiropā apputeksnētājkukaiņu skaita samazināšanās ir liela problēma. Pirms pāris gadiem Skotijā bija kongress par dabas aizsardzību, kur viena sekcija bija veltīta tieši šo kukaiņu aizsardzībai. Arī pie mums zemnieki cīnās, lai ļauj noart visu lauksaimniecības zemi līdz pat grāvim, ceļam, bet, domājot par dabu ilgtermiņā, saimniekojot ir jāatstāj trīs - piecus metrus brīva josla, kur var kuplot dabiska pļava, kas ļauj izdzīvot apputeksnētājkukaiņiem. Tas, ko mēs darām savā mazdārziņā, saimniecībā un tamlīdzīgi, ir daļa no lielāka procesa - valsts un pat pasaules mērogā.
Vai daudz laika pavadi dabā?
Esmu pētnieks, man patīk būt dabā, mēģināt atrast ko interesantu. Bet neatņemama zinātnieka darba sastāvdaļa ir datu analizēšana laboratorijā, darbs kabinetā, apstrādājot informāciju un arī publicējot gan zinātniskos žurnālos, gan populāros.
Kukaiņu pētīšana var būt arī hobijs tāpat kā putnu vērošana, kā tev šķiet?
Jā, arvien aktuālāka kļūst spāru un tauriņu vērošana. Vietnē Dabasdati.lv ir cilvēki, kas jau savā starpā sacenšas, kurš vairāk tauriņu sugu piefiksēs! Ja datus saglabā datubāzēs, tas zinātniekiem dod daudz papildu informācijas, jo pašiem ne vienmēr ir iespējams visur būt klāt.