Pirmkārt, protams, tāpēc ka man ir normāla veselība, es patiešām nevaru sūdzēties. Ir jau šādas tādas sīkas vainas, bet kur nu manā vecumā bez tām. Otrkārt, tāpēc ka man ir daudz jauku dažāda vecuma radinieku, ar kuriem regulāri satiekos, ir arī savs ilggadēju draugu loks. Treškārt, tāpēc ka pensija man ir pietiekama, lai izdzīvotu bez īpaša uztraukuma. Es neesmu bagātāka par lielāko daļu Latvijas pensionāru, bet nepieciešamākajam man naudiņas pietiek.
Bet vēl bez jau iepriekš minētā esmu novērojusi vairākas lietas, kuru dēļ jūtos priecīga un apmierināta. Esmu apmierināta ar to, ka pēdējā laikā apkārtējā vide Rīgā un arī citviet Latvijā kļūst aizvien sakoptāka. Ļoti skaista ir kļuvusi Vecrīga - gan Doma laukums, gan Konventa sēta, gan Līvu laukums, gan 11. novembra krastmala, arī kārtīgāk sakopti kļūst vairāki Rīgas mikrorajoni, piemēram, Ķengaragā, Daugavas piekrastē, ir izveidots pastaigu celiņš. Šoruden biju Valmierā - man tur dzīvo radi - un arī nopriecājos, cik rūpīgi sakoptas ir Valmieras ielas un parki.
Bet ļoti apmierināta esmu par to, ka cilvēku saskarsmes stils, salīdzinot ar laiku pirms gadiem divdesmit trīsdesmit, ir kļuvis kulturālāks, var teikt - eiropeiskāks. Man šķiet, ka ne tikai mana vecuma cilvēki, bet arī tie, kuriem tagad ir gadi 25-35, ir ļoti laipni, pieklājīgi, mierīgi un līdzsvaroti cilvēki. To jūt gan veikalos, gan sabiedriskajā transportā, gan arī poliklīnikā, aptiekās, muzejos. Gan vecie, gan jaunie cilvēki prot problēmas risināt bez savstarpējiem apvainojumiem, klaigāšanas, naidīguma. Protams, ne jau visi cilvēki to prot, bet harmonisko cilvēku ir pietiekami daudz, lai tas pozitīvi ietekmētu atmosfēru visapkārt.
Vēl esmu apmierināta ar to, ka pēdējā laikā radoši cilvēki īsteno ļoti daudzas, interesantas idejas. Spilgti atmiņā ir iespiedušās muzikālās izrādes Nacionālajā teātrī - Sapnis par Brodveju un Kerija - patiešām ļoti, ļoti skaistas, aizraujošas un emocionālas izrādes. Esmu redzējusi arī vienu izrādi Teātra observatorijā, neteikšu, ka gribētu to skatīties otrreiz, bet režisores idejas bija ļoti interesantas. Šovasar sanāca pabūt arī Likteņdārzā, kas atrodas netālu no Kokneses, un man tur ļoti patika: priecē gan iespaidīgā, interesantā ideja, gan arī lielais cilvēku atbalsts Likteņdārza veidošanai.
Kā jau pensionāre, daudz skatos televizoru, un visumā ar televīzijas kanālu programmu saturu esmu apmierināta - vairākas reizes nedēļā varu noskatīties gan labas filmas, gan nopietnus raidījumus. Man it īpaši patīk dokumentālās filmas par dažādām tālām zemēm, nesen noskatījos dokumentālo filmu par Norvēģiju. Ceļojumā es turp, visticamāk, nekad neizbraukšu, bet filma ļāva man mazliet iegūt ceļojuma izjūtu.
Elīza Bērziņa, 79 gadi, Rīgā dzīvojoša pensionāre