Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Kūolka

Kolka. Domensess. Tumisnis. Kolkas deguns. Kaļķa rags. Dūmu rags. Dundagas rags. Lībiešu Kūolka. Kurzemes lībiešu ciems, tāpat kā Pizā Kilā, Paţikmō, Īra, Irē, Kouštrᅢᄉg. Ar tiem lībiešu vārdiem jābūt uzmanīgam, jo lībiešu valodā ir četri a un seši o. Viens no kādiem 80 Latvijas zemesragiem, askētisks miests Baltijas jūras piekrastē.

Tipāži, kas tev aizrunās muti vai nerunās vispār, Didriķi un Karlīnes, vēji un ūdeņi, kangari un vigas, zvejnieki un «arāji», kā lībieši nedaudz ironiski dēvēja latviešus, putni un putnu vērotāji, kas nepacietīgi ar tādiem maziem teleskopiem gaida kādu acteku kaiju vai Daurijas bezdelīgu, kapteiņi un krogusmeitas, migla, kas līkumo starp priedītēm, neapdzīvotība un ziemeļbrieži Bažu purvā, mēris un «grūta noskumšana», baškieri (baškīri) un enggilannti (angļi) krievu un turku karā laikā, grimuši kuģi un kājgrieži.

Gatavs maģiskais reālisms

Te Gulta ar zelta kāju jau gatava, te vēl jālaiž Markess un Kortāsars iekšā, tad būs tāds maģiskais reālisms, ka tik turies. Un nemaz daudz nav jāstilizē. Šad tad esmu brīnījies, kāpēc rakstnieki, mākslinieki vispār, dažkārt nevietā cenšas stilizēt realitāti. Nav jau jēgas stilizēt to, kas tāpat ir ar izteiktu stilu. Vai ir vēl jāpilnveido, jārediģē vai jāstilizē šāda autentiska runa? - «Kad bij kriev laik, mums te bij lab. Mums te bij kluss tīrs, nepievazāts. Te nebrauc iekšā, nebij šitās varzas, viss tas ārprāts, kas tagad. Mēs te dzīvoj vienā Diev mierā. Te bij tikai ciemniek, te tāds no pasaulēm te nebrauc iekšā. Mums nebij jābaidās neko. Mēs bij apsargāt. Mēs bij droš, ka nu. Nebij ne durs jāslēdz, neko. Es aiziet pie kaimiņiem, man vis durs paliek vaļā. Vīrs teic, ir nu gan lab, nāk iekšā, kas grib, sēž pie gald un ēd. Es teic, kas te nāks? Kaimiņš? Citu jau te nav. Mums pat vec vārn nevarēj pārlaisties pār, lai nepaman! Robežsargi pa ciem riņķī nestaigāj. Nāc uz stadion, klub. Pašiem bij sport svētk, tad atkal mēs gāj. Pa liel jūr mal nevarēj iet, bij jāpras atļauj. Vīrs gribēja daudz staigāt pa jūrmal. Viņš nevarēj bez to jūrmal dzīvot. Viņam atļāv. Mēs gāj no rag līdz Vaid un pa mež atpakaļ.»

Šādas autentiskas runas ir atrodamas Baibas Šuvcānes grāmatā Senais lībiešu ciems Kolka. Varētu teikt, autores ir divas, Baiba ir turpinājusi un pabeigusi grāmatu, kuru 2006. gadā iecerēja kopā ar savu mammu Valdu Mariju Šuvcāni, nu viņa ir mirusi. Abas, māte un meita, ir sagatavojušas grāmatas Lībiešu ciems, kura vairs nav (Šuvcānes nāk no Lielirbes, kuras vairs nav), Lībiešu folklora, Mazirbe - mazs ciems Jūrmalā. Baiba ir bijusi šīm grāmatām tāda kā projektu vadītāja, Valda Marija - rakstītāja.

Padarījusi paaudzes darbu

Pirms pāris gadiem Baibu satiku viņas dzīvoklī t. s. skolotāju mājā Kolkā, tad grāmata par Kolku vēl tapa. Toreiz Baiba teica tā: «Mammītei bija fanātiska tieksme pēc izglītības, viņi bija astoņi bērni ģimenē, dzīvoja nabadzīgi, tāpēc saprata izglītības nozīmi. Profesore Janīna Kursīte teica, ka mammīte, pētot lībiešu lietas, ir padarījusi to, ko vajadzēja padarīt veselai paaudzei.»

Valda Marija ilgus gadus nostrādājusi Izglītības ministrijā, Ziemeļkurzemes lībiešu ciemus pētījusi kādus 20 gadus. Savukārt Baiba Šuvcāne ir izmācījusies ģeogrāfos, strādājusi Mežsaimniecības institūtā Silava, Rīgā par teātra trupas vadītāju un 2006. gadā kopā ar mammu pārcēlusies no Rīgas uz pastāvīgu dzīvi Kolkā. Grāmata nu ir gatava, un Baiba to ir veltījusi savas mammiņas piemiņai. Grāmata ir pamatīga.

Darbs pie tās ir prasījis sēdēšanu bibliotēkās un arhīvos, sarunas vismaz ar 60 Kolkas ļaudīm. Grāmatu ievada vispārīga nodaļa par Kolkasragu - tā savdabības, kultūrvēsturiskais fons, mīti, teikas. Tad ir nodaļa par dabas vērtībām Kolkas apvidū (Slīteres Nacionālais parks taču. Vai daudzi zina, ka Bažu purvā pirms kara mēģināts ieaudzēt ziemeļbriežus?). Tālāk autore hronoloģiskā secībā sekojusi Kolkas attīstībai no senākās zināmās vēstures līdz mūsdienām. Norises miestā tiek iekļautas plašākā vēsturiskā kontekstā. Ja tiek rakstīts par Lielo mēri Dundagā, kārtības labad tiek minēts arī, no kurienes tas Eiropā cēlies, ja tiek rakstīts par Krimas kara atbalsīm ciemā, īsi un skaidri tiek aprakstīts, kāpēc un kā šis karš iesākās. Autore ir apzinājusi lielu daudzumu literatūras - no senajām hronikām, rūnakmeņu tekstiem līdz zvejnieku kolhozu dokumentiem. Padomju laiki nav ignorēti - kā tas aiz patriotiskas netīksmes darīts šur tur novadpētnieciskā literatūrā, kas izdota pirmajos atjaunotās neatkarības gados. (Nu, zvejnieku kolhozos jau arī dzīvoja labāk nekā liela daļa caurmēra padomju latviešu.) Te ir gan ziņas par Melvilas rūnakmeni, kurā pirmoreiz kā Tumisnis minēts Kolkasrags, izraksti no XVIII gs. Irbes - Ģipkas draudzes grāmatas, ziņas no vecajām latviešu avīzēm, gan Piltenes vaku reģistra un 1935. gada tautas skaitīšanas dati Kolkā ar visiem ļaužu vārdiem un uzvārdiem, gan vecās Livonijas kartes, gleznotāja Jūlija Dēringa zīmējums un somugru valodu pētnieku rakstītais par lībiešu krastiem. Nav apieti arī politiskie akcenti, kas skar latviešu un līvu attiecības. Tiek citēts, piemēram, kāds Latvijas valsts amatpersonas Igaunijā ziņojums ar atzīmi «Slepeni», kur cita starpā ir arī šādi vārdi: «... būtu vajadzīgs šai jautājumā piegriezt jau tagad vajadzīgo vērību un nostādot tautas izglītību, respektīvi, latviešu skolas minētā apgabalā sevišķi labā stāvoklī, asimilēt lībiešu pēdējās paliekas Latvijā.» Autore šo citātu, kā jau cilvēks ar lībiešu asinīm, izcēlusi treknā drukā. Grāmatā tātad ir apkopota un hronoloģiski sakārtota vai visa pieejamā faktoloģija, kas saistīta ar Kolku, tās vietu plašākā telpā.

Izpētīta gandrīz katra māja

Vēl lielāks darbs ir ieguldīts, apzinot vietējos ļaudis, pētot dzimtu radurakstus, viņu likteņus. Baiba Šuvcāne ir izpētījusi gandrīz katras mājas Kolkā vēsturi, sākotnējos un tagadējos Pīlāgu, Ūšu, Strautmaļu, Jugumegi, Kalmāru, Spolīšu, Kabriku, Nordostu, Sārnastu u. c. sētu saimniekus. Ir noskaidroti pirmie senos ruļļos ierakstītie ciema iedzīvotāji Rentze Sipoll, Samit, Matiss Pikell, ir intervēti tagadējie Kolkas cilvēki. Viņu stāstītais piešķir grāmatai autentisku smaržu, dara to emocionālāku, asociācijām bagātāku: «Tamaņ Pēters ātr mir, mūs tos bērnus, viņš sauca par glafirām. Nāc mājās no zvej un teic: nu, Glafīrs, kā iet?...», «Man ir četri bērni, piektais nomira. Divi par sevi, divi Latvijai. Domāju, tas nāk no mammammas. Kad man ir grūti, domāju, kā viņa varēja, viņai bija septiņi bērni...», «Ar savu sievu Graciela Renau salaulājās 1951. gada 10. aprīlī. Viņa bija franču izcelsmes Argentīnas uzņēmēja meita...», «Man saimniek Emīlij - viņ teic: «Ei nu apskaties, vai kaut kur nav vecais. Viņ teic, tur, kur kaujas, tur ne, bet skates, kur ir nokrituš. Viš daudz guļ. Viņ teic, kur kaujas, tur viš nebūs...»».

«Luterān baznīc bij pārvērst par fabriks noliktav. Grīsls grib to baznīc, to pestītāj atjaunot. Sapērk visāds krās, bet nav dzelten krās. Tur, kur vecā ferma, tur tāds liels zirgstallis, tur Ansoni dzīvo. Tiem i vists. Grīsls aiziet pie Anson, vai nevar viņam sakrāt vien spain ol? Ansons tec, daudz jau ir, bet ja nu dikti vajag. Kur tad liks? Viņš grib savam pestītājam dzeltens svārks nokrāsot. Anson sakrāj, Grisls sadal ols, dzeltenum nost. Un nokrāso savam pestītājam svārks. Dzied vai raud, bet tā bi.»

Pirmajos atjaunotās brīvības gados, kad atvērās valsts robeža, cilvēki metās pasauli redzēt, sauļoties turku pludmalēs, aptaustīt koalas lācīšus, parāpelēt pa Ēģiptes piramīdām un pajāt ar kamieļiem arābu tuksnešos, apzināt Latviju nebija īsti labs stils. Par laimi, vēlme kaut ko vairāk zināt par savu zemi, kaut ko vairāk tajā meklēt un saskatīt sāk atgriezties. Un, par laimi, Latvijā vienmēr ir bijuši cilvēki, kas pastiprināti, gandrīz fanātiski pēta savu apkārtni, zina katru celiņu apkārtnē, katru koku, katru vietvārdu, uzklausa un fiksē katra savas apkārtnes tipāža teikto, pieraksta laika vērojumus un zīmē kladēs vietējo kundzīšu dūraiņu rakstus, veido lokālās hronikas. Latvija vēl ne tuvu nav kultūrvēsturiski apzināta, tam patlaban laikam gan nepietiek kultūrspēka, ir daudz situāciju vēsturē, ir daudz personību, daudz ģeogrāfisku punktu Latvijā, kam būtu jāvelta dokumentālās filmas, monogrāfijas, romāni, grāmatas. Baibas Šuvcānes grāmata Senais lībiešu ciems Kolka ir viens labs paraugs un piemērs, cik daudz var ieraudzīt, sadzirdēt un sajust vienā mazā zemes punktā. Tas ir viens no labākajiem un nostrādātākajiem novadpētniecības darbiem latviešu grāmatniecībā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?