Ja uzņēmums strādā augošā tirgū, attaisnojas lielāku risku uzņemšanās, ieguldījumi jaudu palielināšanā un jaunu tirgu apgūšanā. Tie neapšaubāmi ir ceļi uz lielāku darbības apjomu sasniegšanu nākotnē, tie arī samazina uzņēmuma likviditāti, kas būtu prioritāte krīzes laikā. Taču, negatavojoties veiksmei, arī laikos, kad tā sasniedzama, uzņēmumu agri vai vēlu piemeklēs neveiksme, tas atpaliks no konkurentiem kvantitātē un kvalitātē, tā vietu zem saules agri vai vēlu ieņems kāds cits.
Domāju, ka šāda - uz gatavošanos veiksmei, nevis sargāšanos no neveiksmes balstīta - stratēģija būs piemērota arī gada otrajā pusē un turpmāk. Runājot par nākamā gada izaugsmes tempiem, šī raksta autors pēc trīs gadu pārtraukuma kļuvis no relatīva optimista par relatīvu pesimistu Latvijas ekonomikas analītiķu pulciņā. Sagaidu, ka nākamgad IKP pieaugums būs lēnāks nekā šogad. Taču runa ir tikai par iespējamu izaugsmes sabremzēšanos, un arī tā pagaidām ir samērā nenoteikta prognoze, kas balstās uz sajūtām par eirozonas parādu krīzes turpmāko gaitu, kuru līdz šim neviens līdz galam nav sapratis.
Izaugsme gandrīz noteikti sāks bremzēties jau šogad, tas varētu būt jau noticis, bet no ļoti strauja tempa. Kā jau esat dzirdējuši, 1. ceturksnī ekonomikas gada pieauguma temps bija 6,9% gadā. Šis ir garais gads, un dzīve varbūt nav gluži tik skaista, kā izskatās, bet arī sezonāli izlīdzinātajos datos kāpums bijis 5,6%. 2. ceturksnī temps jau varētu būt nedaudz mazāks, bet gandrīz noteikti virs 5%. DNB bankas prognoze par gada vidējo izaugsmi 4% līmenī tātad pieļauj būtisku tempa samazināšanos gada otrajā pusē.
Atšķirībā no 2008.-2009. gada dramatisko satricinājumu perioda šobrīd visi nozīmīgie riski ir ārēji. Tāpēc ar stabilu eksporta noieta tirgus izaugsmi rēķināties diemžēl nevaram. To daļēji var kompensēt aizvadītajos trīs gados pierādītā spēja palielināt savas tirgus daļas citu valstu importā. Tāpat iekšzemes pieprasījums no vienkārša «piebalsotāja» eksporta kāpumam jau kļuvis par daudz pastāvīgāku spēlētāju. Izaugsmes process jau ildzis pietiekami, lai iedrošinātu patērētājus tērēt, uzņēmējus - investēt. Tas samazinās bezdarbu, šim procesam darbojoties kā atgriezeniskajai saitei, kas savukārt vēl vairāk iedrošina ražotājus un tērētājus. Lai šo augšupejošo spirāli pārtrauktu, šobrīd jau būtu nepieciešams ļoti liels satricinājums no ārpuses. Neviens nevar garantēt, ka tāds nenotiks, bet, kā jau teicu sākumā, prognozēm nav jābalstās tikai uz sliktākajiem scenārijiem. Atmiņas par pārmērībām periodā pēc pievienošanās ES ir pietiekami spēcīgas, lai kādā brīdī liktu sarosīties arī valdībai, ja optimisms kļūst pārāk liels. Taču šobrīd tas vēl tāds nav, izaugsmes temps ir tuvs līmenim, kuru nesen Ekonomikas ministrija definēja kā šajā desmitgadē uzturamu kāpuma tempu, tātad 4-5% gadā.