XI pulcēja acīmredzami vairāk klausītāju, nekā turpat pirms tam notikušais, saturā un kvalitātē patiesi lieliskais LNSO latviešu komponistu jubilāru mūzikas koncerts (28. XI) un orķestra Sinfonietta Rīga 50% latviskā Kamersimfonija. Zoom in III (11. XI), kuru greznoja Santas Ratnieces kamersimfonijas pirmatskaņojums. Lai gan visspilgtāko un noturīgāko pēcgaršu visos trijos pieminētajos koncertos atstājuši tieši mūsu klasiķu un vecmeistaru - Romualda Kalsona, Artūra Grīnupa, Agra Engelmaņa - mūzikas lasījumi, fokusēšu uzmanību uz pirmatskaņojumiem.
Konceptuāla cīņa
Liepājnieku programma intriģēja ar Andra Dzenīša jaunā Liepājas klavierkoncerta Duālisms pirmatskaņojumu Rīgā. (Līdz šim tas izskanējis tikai Liepājas pianisma zvaigžņu festivālā). Nezin kāpēc atjaunotās brīvvalsts gados mūsu komponistu vairākums klavierkoncerta žanram gājuši ar līkumu. Šī žanra mūsdienu izteiksmes iespējas interesējušas vien Juri Karlsonu, Ilonu Breģi, Andri Riekstiņu, Pēteri Butānu, pašu V. Šimku. A. Dzenītis gājis konceptuālā virzienā: viņam mērķis nav pliks «koncertiskums» kā orķestra un klavieru saspēle un sacensība. Te ir konkurence un cīņa uz dzīvību un nāvi. Virtuoza un trokšņaina spēka pozīcija no abām pusēm: kurš kuru? Intonatīvi un fakturāli sarežģītā, smagi disonējošā V. Šimkus partija skaņdarba pirmajā posmā, cīnoties ar orķestra masu, šķiet, radīta klavieru salaušanai un pianista fiziskās izturības pārbaudīšanai. Turklāt tas ir viņam netipisks repertuārs arī mūzikas valodas estētiskajā aspektā - pretnis pianista repertuārā dominējošajam klasicismam un romantismam. Taču Šimkus ne tikai iztur, bet ir arī perfekti iejuties sarežģītajā materiālā, ko spēlē ar ugunīgu azartu un (visiem par brīnumu!) no galvas! Kad raupjais, graujošais spēks sasniedzis kritisko, galējo, robežu (tas notiek apjomīgā klavieru kadencē!), turpat, šajā punktā un solista kadencē, var sākties pretējais - lēna un pacietīga «reanimācija», ieklausoties dažās klusās skaņās. Var sākties vērtību maiņa. Starp citu, šī nav pirmā reize, kad Dzenītis piepilda šāda veida konceptuālas formas modeli: no masīva, galēji agresīva skaņu karalauka uz gaišu, meditatīvu stāvokli, kas «izdīgst» starp salauztās pasaules gruvešiem. Šāds būtībā bija Cēsu festivālam rakstītais simfoniskais opuss Sat Nam (2009). Cita lieta, ka koncerta Duālisms dievišķie garumi prasās... apdomīgas «konsolidācijas». Vismaz tik daudz, lai neiezagtos ilgas: nu kad reiz tas beigsies?
Pilnīgi negaidot liepājnieku un tā galvenā diriģenta Atvara Lakstīgalas snieguma augstākā virsotne izrādījās še sen vairs nespēlētā Jāņa Ivanova romantiskā 17. simfonija. Jo īpaši tādu to vērsa saviļņojošais III (lēnās) daļas lasījums un neparasti siltais, sirsnīgi piesātinātais stīgu instrumentu skanējums visā simfonijas gaitā - no sapņainības un nostalģijas līdz drāmai darbībā. Spilgts arī Agra Engelmaņa kompaktais opuss Musica alba (1988), kur gaisā klusu, bet fatāli vibrēja biedējoša priekšnojauta. Visa vakara programmas līdzsvarošanai uz gaišākas nots liktais Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis izskanēja jūtīgi un muzikāli, taču mūzika diemžēl draudēja apstāties savā visskaistākajā vietā, kur baudījām tonī līdz pilnībai izkopto Mārča Kūļa klarnetes solo.
Radoša pauze?
Pēc muzikāli tik iespaidīgās multimediju operas Kara daba un arī iepriekš korim un kameransambļiem komponēto darbu konteksta jaunas skaņas izteiksmības meklētāja Santa Ratniece savā Kamersimfonijā, šķiet, ietur radošu pauzi. Tā nepiedāvā atklāsmes, kādas nesa izsmalcināti netveramā perlamutra sajūta Sens nacre, neparasti vieliskais, no cilvēka elpas un vēja dzītas smilts izburtais Sālsezers un citi talantīgās komponistes opusi. Vismaz tā šķita, Normunda Šnē diriģētā orķestra Sinfonietta Rīga sniegumā klausoties tikko uzrakstītās Kamersimfonijas pirmatskaņojumu. Kaut arī kā palīgs uztverei te bija dots stāstiņš par upes (ūdens) ceļu tuksnesī, par straumes dziļumu tulkojumu instrumentālās krāsās un saskaņās, mūzikā labāk padevusies sausā smilts un vējš, kas Ratnieces darbos ir jau pārbaudīta vērtība, ja vien nepārtop ērtās klišejās. Neizdevīgs bija arī līdzās nostatījums formā un instrumentācijā meistarīgajai R. Kalsona Pirmajai kamersimfonijai, kas komponēta pirms trīsdesmit gadiem.