Kad nesen Spānijas mazumtirdzniecības tīkla Marcedona vadītājam jautāja par noskaņām biznesa vidē, viņš atbildēja ar drūmu asprātību: «Vienīgā labā lieta, kas būs 2011. gadā, ir tas, ka 2012. gads būs vēl sliktāks.» (The Economist, 4.-10.06., 2011.). Ņemot vērā, ka uzņēmums ir viens no retajiem Spānijā, kurš veiksmīgi pārdzīvo ekonomisko krīzi, tāda grūtsirdība var pārsteigt. Tātad kā mēs uztveram posmu, ko pārdzīvojam?
Labāk zināmi ir divi domāšanas veidi. Pirmais, kuru sīkāk raksturot nav nepieciešams, saistīts ar nesatricināmu neticību tam, ka Latvijā pārskatāmā nākotnē ierindas pilsonim iespējama pārticīga un viņa taisnīguma sajūtai atbilstoša dzīve. Otrs domāšanas uztveres veids, lai gan mazāk izplatīts, arī ir pietiekami tradicionāls - varēja būt sliktāk. Latvijas ekonomiskās situācijas kontekstā šī uztvere paredz salīdzinājumus ar citām valstīm. Jā, mums ir daudz aizbraukušo, ne savā nozarē strādājošo, tomēr Spānijā bezdarba līmenis jaunatnes segmentā ir 45%, kas ir krietni šerpāk. Jā, Latvijā birokrātija un valsts smagnējums dažkārt spēj nokaitināt, toties Grieķijā, piemēram, valstij piederošais dzelzceļš algās izmaksā četras reizes vairāk nekā iekasē no biļešu pārdošanas (The Wall Street Journal, 25.06.2011.). Un tā tālāk.
Šo domāšanas veidu var apzīmēt kā neauglīgu - tā jau var aizrunāties līdz tam, ka citur karo, izvirst vulkāni un plosās cunami, tādēļ mūsu nelaimes ir samērā pieciešamas. Šai kritikai var piekrist, jo pat ticīgs cilvēks ir tiesīgs teikt: tas, ka citiem nepatikšanas ir vēl lielākas, neatceļ manu nepatikšanu faktu, man ar to ir jādzīvo. Tas, ka citur pie varas ir vēl draņķīgāki ļaudis, nenozīmē, ka man jāsamierinās ar maniem pusdraņķiem.
Tomēr salīdzinājumu metodei ir arī priekšrocības, ja tā netiek izmantota samierināšanās propagandā. Proti, ja a) ir fakts, ka esam iebraukuši auzās, b) skatāmies, ko darījuši citi auzās iebraukušie dažādos laikos vai reģionos, varam gūt mācības un iedrošinājumus. Ja novērtējam, cik bīstami bijuši inflācijas, budžeta deficīta, korupcijas utt. līmeņi valstīs, kurām nu tiek prognozēta dinamiska attīstība, jāsecina, ka kaut kā taču tās ir izkārpījušās. Turklāt runa nav tikai par resursiem nesalīdzināmi bagātākām valstīm par Latviju. Piemēram, Jaunzēlande. Tā nav piedzīvojusi tādus iekritienus kā mēs, tomēr nedz šīs valsts ģeogrāfiskais novietojums, nedz resursi nekad nevedinātu uz domu, ka Jaunzēlande ir pasaulē trešā lielākā (!) piena produktu ražotāja. Tātad arī «mazie» spēj sasniegt daudz.
Citiem vārdiem sakot, mēģinot novērtēt Latvijā notiekošo, nav tikai divu variantu: niknuma vai rezignētas pieticības. Ja citi ir tikuši galā, arī Latvija to varēs - atliek pareizi sagrupēt nosacījumus, kas tam nepieciešami.