Situācija ir principiāla - ja teātrī samierināmies ar «drusku, kaut kas uz to pusi», «daži aktieri tak tā neko», bet «pieci kostīmi no 68 pilnīgi ģeniāli», tad droši likt trīs ābolus. Ja no teātra gaida ko vairāk par nevarīgu ilustratīvismu, ko raksturo deģenerēts padomju teātrī dzimis stils (aptuvenu sadzīvisku norišu izrotājums ar zīmīgiem simboliskiem mājieniem) un ko provinciālā kārtā mēģina iestāstīt bezmaz par nacionālo stilu, nekas nesanāk. Tas vienlīdz attiecas gan uz autori, gan režisori. Tāpat - kāpēc autore un arī teātris iedomājas, ka citi, to skaitā Lācis, bija tik stindzinoši primitīvi, ka viņiem nav vairāk par vienu smadzeņu kroku, bet varbūt pat nevienas, jo īstu entuziasmu Lācis izrādē pauž tikai uz diviem objektiem - šņabja pudeli un savu sekretārīšu izvarošanu. Varētu jau būt arī farss, bet mums piedāvā patētisku drāmu ar represēto līķu krāvumiem uz Mežaparka Dziesmusvētku estrādes pakāpieniem, ko uzbūvējis scenogrāfs M.Vilkārsis. Neērti jaunajiem aktieriem, Lāča mednieku atveidotājiem, deklamēt patriotiskas klišejas, neērti mums to klausīties. Kur pazudis I.Rogas profesionālisms, ja no caurviju darbības un virsuzdevuma izrādē ne miņas? Kur aktieru profesijas pamati, ja tikai M.Eglienam, M.Maņjakovam, U.Dumpim izdodas radīt priekšstatu par dzīvu, pretrunīgu cilvēku. Neirastēniski sakāpinātais K.Zvīgulis Lāča lomā nospēlē Raskoļņikovu nr.2, vienīgi tekstu kvalitāte cita.
Vērtējums: 3 no 5
Kaut arī režisore I.Roga kopumā nav atradusi vienu atslēgu viltīgajai, šķietami «kvazidokumentālajai» M.Zālītes lugai ar tās spilgti jaušamajiem sirreālisma iedīgļiem (I cēliens aizrit kā neveikla radioluga, II - pārlieku dažādās toņkārtās sačammāts «kāpostnieks», kur liriska melodeklamācija mijas ar neveiklu reālistisku «ņemšanos», lai kulminētu traģikomiskā groteskajā finālā, kas gan ir izcils), tomēr šis vienalga ir spēcīgs, nopietns darbs, kas nedara kaunu NT. Lācis, kaut neveikls teātra «zvērs», atstāj pēcgaršu un, lai arī nepatīkamas, dziļas pēcdomas. Par tautu, kas savām rokām ļāvusies pašiznīcināties un pat tīksminājusies par šo ārdošo procesu. Iespaidīga zīme ir M.Vilkārša klasicistiskā «Mežaparka estrādes» scenogrāfija ar Lāčplēsi, Tālavas taurētāju un Staļina gleznu, teicami stilizēti A.Heinrihsones retrokostīmi, kur skaistais ir visu maskējošais «pelēkais». Gandrīz nevainojamas ir K.Zvīguļa, D.Lūriņas, M.Egliena, J.Skaņa, U.Anžes, N.Laizāna, M.Maņjakova spēlēto tēlu daudzās pārtapšanas no «psihoreālisma» uz monstrozu, hipertrofētu grotesku, kas noārda robežu starp tik organiskajām upura un nelieša maskām viena personāža «ietvaros». Tapusi izrāde nevis par «vēsturisko tautas nodevēju Lāci», bet aktuālu tēmu - par absolūti tukšiem, bet dažādu «cilvēcisku motīvu» vadītiem ambicioziem cilvēkiem - latviešiem, kuros (jebkura) sistēma spēj ielikt to saturu, kādu tā vēlas. Lācis nežēlīgi spiež domāt par manipulācijas politikas dabu. Un kā kontrastējošs kontrapunkts pāri šai kroplo dvēseļu kapsētai klājas latvjiem tik tipiski žēlīgi daiļo dziesmu skurbā migla (smalks A.Maskata darbs).
Vērtējums: 2 no 5
Noslēpumainā, pelēkā zemē aiz bieziem mūriem rosās divas cilvēku grupas - vieni melnpelēkos mēteļos ar uzslietām apkaklēm un dziļi uz acīm uzmauktām cepurēm kā tādi ļauni termīti drupina Latvijas neatkarību un kā zirnekļi tīklos ķer uz ambīciju āķa tautā populārus cilvēkus, arī skaisto rakstnieku Lāci. Tiem pretī stājas trīs brāļi zvejnieku dēlu džemperos, kuri cīnās, lai uz Sibīriju izsūtītā māte varētu atgriezties brīvā Latvijā, un medī Lāci, lai atriebtu deportēto ciešanas. I.Roga vienkāršo lugas stāstu - līdz ar scenogrāfu M.Vilkārsi un kostīmu mākslinieci A.Heinrihsoni mēģinājusi pārvērst tādā kā komiksā, kur drūmās sienas pārvietojas kā vecās ekspresionistu filmās un no Mežaparka estrādes atceļojušais skulptūru duets līdzās Padomju Latvijas karogam kalpo ļaunuma impērijai tikpat nodevīgi kā Vilis Lācis. Varoņi tērpti katrs kādā vienā krāsā. Kontrastam ar ļaunuma piesūcināto atmosfēru ieviestas D.Lūriņas izcilajā balsī nodziedātas smeldzīgas dziesmas (A.Maskata mūzika izrādei piešķir papildu - likteņa - dimensiju). Režisore svītrojusi dažus pārlieku sentimentālus un atmaskojošus dialogus, arī finālu atstājusi smagu un atvērtu, taču kopumā cīņa ar shematisko vēstures izpratni tiek zaudēta. Klišejām un pa tiešo izklāstītiem statistikas datiem pārpilnā luga pārsteidz ne tikai ar to, ka neatklāj neko jaunu par vēsturiski vispārzināmo, bet arī ar to, cik neoriģināls un vienkāršots izrādās Lācis. K.Zvīgulis nodevīgo rakstnieku izrādes 1.cēlienā zīmē kā krāšņu ļaunuma puķi (kaķa plastika), bet 2.cēlienā - kā zem sirdsapziņas nastas ļimstošu neirastēniķi narkomānu. Ir divi personāži, uz kuriem interesanti skatīties: K.Zvīguļa Lācis - drīzāk par spīti, nevis pateicoties tekstam - un Ditas Lūriņas Alīda Ieviņa - treju brāļu mīļākā, kas ir vienlaikus neatminama un tomēr saprotama savā mīlēt un izdzīvot kārē.