Kaut izrāde vēl lūst gabalos, priecē atpazīstamais režisores stils un rokraksts: turpinās Sarkano lukturu ziemā, Cēlgāzēs, Piezīmēs no pagrīdes u.c. sāktā «realitātes marginalizācijas» (M.Fuko) izpēte un interese par lieko cilvēku, kas meklē jēgu ne tikai savai, bet pasaules eksistencei (tādēļ dramaturgu Presņakovu slavenās postmodernās rotaļas - lugas ￃﾠ la Hamlets izvēle un principiāla vēlme atteikties no jelkāda «glamūra», «hohmiskuma», kas lielā mērā raksturoja K.Serebreņņikova virtozo filmu). Olingeres versija adekvāti «labskanīgā» režisores tulkojumā un asprātīgā pielāgojumā, krievu hokeju aizstājot ar latvju basketu, par totālo cinismu kā «mūsu laika varoni», kas saēd sabiedrības dvēseli, arī ir naivāka savā bezpalīdzīgumā jelko dzīveskārtībā mainīt. Te nevaronis Vaļa (to visai indiferenti tēlo Edgars Samītis), atšķirībā no krievu kultūras tradīcijas, nav vis «reflektējošā romantiķa» tips, bet tāds vēsais pilsonis, un viņa laiskais niknums pret pasauli ir nežēlīgāks. Bet trīs slepkavas «aiz mīlestības» un viens - aiz stulbuma (komiskajā nopietnībā labi ir gan Ivars Krasts, gan Varis Piņķis, katrs divās lomās) un viņu lietu izmeklētāji (Gatis Gāga, Inga Alsiņa, kura pagaidām visperfektāk jūt izrādes stilu). Tie visi ir viena lauka odziņas, proti, morāli satrunējuši kropļi. Un miliča (G.Gāgas) kvēlā lekcija par «samaitāto jaunatni» skan ne kā apsūdzība, bet rūgta pašatmaskošanās. Dēli izrādās tādi paši kā tēvi, robežas starp upuriem un bendēm nemaz nav. Kompānija, jāteic, pabaiga. Tomēr «kroplību» izrādē nejūt kā slogu, atjauta par tā baisumu nāk pēcgaršā. Mazāk veiksmīgi ir K.Znotiņa tēvocis un S.Zvīgules māte, formā filigrāni izstrādāti, tomēr tie nelīmējas izrādes «dokumentālās atrakcijas» stilistikā. Asprātīga «bardaka» (galvā un dzīvē) noskaņu veidojoša ir K.Neiburgas scēniskā vide, kur realitāte ir TV tēlu galerija un otrādi. Kaitina primitīvi traktētā «krievu Hamleta» tēva gara vizualizācija I daļā.
Vērtējums: 4 no 5
Lugas piedāvātā dzīves izvēle jaunam cilvēkam ir vienkārša - būt upurim vai padarīt par upuriem citus. Mūsdienu it kā Hamlets un viņa rīcība tiek izspēlēta ne vairs traģēdijas, bet absurda komēdijas žanrā. Students Vaļa piestrādā par eksperimentālu upuru atveidotāju milicijā. Taču noziegumu izmeklēšana ir formāla, patiesību noskaidrot neviens necenšas, netīšu vainīgā atzīšanos i nepamana un no izmeklēšanas liecības izmetīs ar vieglu roku. Viena izspēlētā epizode, nākamā, un Vaļa tajās sāk atpazīt sevi. Bez īpašas šaubīšanās vai intelektuālas piepūles un sirdsapziņas saspringuma jaunais students uz ikdienas agresiju izvēlas atbildēt ar agresiju. Lai tiktu vaļā no kaitinošās ģimenes - murmulējošā jauniegūtā patēva, kas daudz ēd un attiecīgi kakā, no bailīgi pārmetošās mātes, kas vēl grib saglābt kaut ko no savas sievietes dzīves, no histēriskās draudzenes. E.Samīša Vaļa ir grafiti paaudzes puisis ar netveramu kodolu, ar nezūdošu smīniņu sejā, - ne ļauns, ne labs, indiferents un tāpēc biedējoši neaprēķināms. K.Znotiņš patēvu un J.Čivžele lomu spēlē izteikti kariķēti, maķenīt par daudz, jo neatstāj vietu, kur pavīdēt normāliem cilvēciskiem vaibstiem. Garšīgi raksturus izspēlējas V.Piņķis, I.Alsiņa, G.Gāga, S.Zvīgule, arī I.Krasts. Kopējam izrādes stilam neatbilstošs, šķiet, moralizējošais fināls.
Vērtējums: 3 no 5
Hamleta motīvs - atriebt nonāvēto tēvu - kaut brāļu Presņakovu lugā ierakstīts, režisorei nav šķitis svarīgs. Galvenā varoņa - Vaļas mirušā tēva gars Kaspara Znotiņa atveidā neizteiksmīgi nolasa Šekspīra lugas fragmentu un pēc tam grāmatu noliek malā. Jo izrādē Edgara Samīša trāpīgi uzminētajam Vaļam tēva nāve nav bijusi nekas izšķirīgs. Būtu tēvs dzīvs, viņš tāpat garlaikotu allaž nicīgā smīnā plaukstošo puisi kā rosīgā un trauslā Sandras Zvīgules mamma vai tā paša K.Znotiņa smieklīgais onkulis un neizprotamā Janas Čivželes Olga. Vairāki koši aktierdarbi - gan psiholoģiski precīzi kā Ingai Alsiņai un Gatim Gāgam klusi iemīlējušos policistu lomā, gan vairāk/mazāk komiski deformēti kā S.Zvīgulei, K.Znotiņam, Varim Piņķim, I.Krastam; mākslinieces Katrīnas Neiburgas atpazīstamais rokraksts un pašironija daudzajos ekrānos un grafiti pašportretos - un daudzpunkta sajūta ir labākais izrādes pēcgaršā. Žēl, ka nav notikusi izšķiršanās par vienotu intonāciju un vēstījuma iemeslu - skaidrs, ka nāve ir vienīgais, kas Vaļu negarlaiko, bet līdz masu slepkavībai izrādes stāsts neaizvelk. Arī lugas latviskā lokalizācija drusku neveikla.#