Kā izrādījās, ķēves dēls Kurbads ir mūsu pašu, latviešu bāleliņu, Džūkstes pasaku un no tām atvasinātu vairāku literāro darbu (Visvalža Lāma un Jāņa Turbada, īstajā vārdā Valda Zepa) romānu varonis. Tikpat stiprs kā Lāčplēsis. Un arī mitoloģiskā «ciltskoka» motīvi abiem tik līdzīgi: viens no lāča, bet otrs - no ķēves par cilvēku piedzimis. Turklāt Kurbads izrādās arīdzan tikpat lētticīgs un viegli apmuļķojams (manipulējams) kā varonis ar lāča ausīm. Tātad pasaku par mums pašiem - par latvieti, viņa mentalitāti un tai atbilstošo Ahilleja papēdi - caur šo mazāk ievēroto tautas pasaku tēlu mums izvēlējies vēstīt diriģents Kaspars Putniņš ar saviem Latvijas Radio kora grupas dziedātājiem, režisori Zani Kreicbergu, komponistiem Līgu Celmu un Kristapu Pētersonu, kuriem piepalīdz skaņu režisors Varis Kurmiņš, montāžas režisors Tālis Timrots, kā arī skaņu režisors Andris Ūze un dīdžejs DJ Monsta, kuri meža biezoknī atskaņoja un miksēja visu šo pasakas koncertu. Interesanti, ka mūzikas skaņdarbam šajā koncertā vairs nav autentiskas (autoru) pašvērtības. Tas ir vides elements kā viss pārējais..
Ieeja pasakā
Bet pie šīs pasakas nevar tikt tik vienkārši kā kādreiz, ieslēdzot bērnības radio (vai TV) vai nepacietīgi raustot aiz lindrakiem darbos aizņemto vecmāmiņu - nu stāsti tak beidzot, kā viņi tur mežā! Šoreiz turp jādodas pašiem, pārgājienā gleznainajās Cīrulīšu dabas takās izbaudot pasaku ar visām maņām. Takas ir brīžiem stāvas, dubļainas un slidenas. Te viltīgi klupina koku sakņu murskulis, te kāja trāpa tieši melnajā peļķē. Pastaiga sākas un beidzas Žagarkalnā, ved gar smilšainajām Spoguļklintīm, Gauju, Vecupīti un Dzidravotu, kura ūdens sniedz veldzi sutīgajā vasaras vakarā. To vienā no četrām šī ceļojuma pieturām mums krūzītēs piepilda pastaigas gids, galvenais stāstnieks un vienlaikus galvenais varonis Nacionālā teātra aktieris Gundars Grasbergs. Pasaka par Kurbadu patiešām ir baudāma ar visām maņām, turot acis un ausis vaļā un pašam aktīvi piedaloties vīzijā, kur reālā vidē mums ļauts piedzīvot citu realitāti. Gan ļaujoties savveida ambiento mūzikas skanējumu valdzinājumam, kas ierakstā noslēpumaini atskan te no meža briksnāja, te no Spoguļklinšu alām Vecupītes krastā. Pašas dabas skats vien te ir ko vērts - īsta glezna. Un tajā trīs ārēji solīdi biznesa uzvalkā ģērbušies kungi, spēlēdami kārtis un runādami par politiku, pagalam samulsina velnamātes vēderā nonākušo Kurbadu. Bet pirms tam pasakas sākumā viņi varoni mēģinājuši piekukuļot. Kad neizdodas, nākas vien cīnīties - zaudējot savas trīs, sešas, deviņas nešķīstās galvas. Tas viss saklausāms un pat saredzams mūzikā, trokšņos un koristu stāstījumos, kam G. Grasbergs un trīs viņa kolēģi - Dzintars Krūmiņš, Gunārs Žideļūns, Valters Sīlis - palīdz ar savveida «dzīvo bilžu» teātri.
Radio kora dziedātāji gan uzbur teiksmainās skaņu vides bezgalību (skaņu fonus), gan izpaužas suņu, putnu un dažādu nenosakāmu fantāzijas radību balsīs. Ar ožu savukārt sajūtam ellīgo sēra dūmu smārdu. Izgaršojam atsvaidzinošo avota ūdens malku.
Ar humoru pret depresiju
Zanes Kreicbergas rosinātie improvizācijas teātra elementi lieliski piederas tādas pasakas stāstīšanai, kurai dažādos pierakstos ir atšķirīgas satura detaļas un kuru (ieskaitot ietvertās baismas) šodien uztveram atsvešināti, no droša attāluma. Tā zivs, kura jāēd sievai, kas vēlas bērnu, tika noķerta un vienlaikus pati no laba prāta izlēca krastā. Bet pazemē nodevīgi atstātais Kurbads likteņa krustcelēs izvēlas doties... vienlaikus uz divām pusēm. Kurbada ādā iejūtamies arī mēs, jo viņš dodas pazemē un arī mūs meža taka ved gandrīz stāvus lejā. Bet, ja iepriekšējā vakarā (ģenerālmēģinājumā) izstaigātu Kurbada ceļojumu, tajā sastaptu Radio kora māksliniekus, kuri izmantoja iespēju paklausīties sevi no malas. Ar darba rezultātu viņi var būt lepni, jo pārliecinoši ielauzušies jaunā izpausmes lauciņā: izmantojot gadiem krāto pieredzi izsmalcinātas un komplicētas laikmetīgās mūzikas atskaņošanā, viņi nu brīvi rotaļājas ar skaņu un intonāciju. Kā bērnībā atdarinot dzīvnieku, putnu vai dabas stihiju balsis.
Bet tā nepavisam vairs nav bērnības iztēles «tīrā manta». To apliecina arī no kāda bērna mutes dzirdētais vērtējums: «Bet man nepatika!» Dziedātāji, ieraksta veidotāji, atskaņotāji un režisore ķircina ar humoristisku pasakas interpretāciju. Vienlaikus ar vīziju, kurā realitāte un sapnis, pasaka un tās motīvos zīmīgi izceltās mūsu dzīves asociācijas ir savijušās tik cieši kopā, ka robežas sen izplūdušas. Mitoloģiskā noslēpumainība mijas ar smiekliem. Piemēram, ceļā sastopot komponistu Kristapu Pētersonu ar sarkaniem velna radziņiem un kontrabasu. Smieties ir veselīgi, taču atcerēsimies, ka katrā jokā slēpjas daļa patiesības. Humora izjūta ir intelektuālas apziņas forma. Galu galā pasaka par Kurbadu taču apstiprina domāšanas jēgu. Dari ko darīdams, apdomā galu!