«Reiz palūkojos no Helsinkiem pāri Baltijas jūras ūdeņiem Tallinas virzienā un iedomājos, ka reiz es gribētu apciemot visas trīs Baltijas valstis. Tas bija pirms pieciem gadiem, kad sniedzu koncertu ar Sibēliusa Mūzikas akadēmijas studentiem Helsinkos. Tobrīd visi ļoti sajūsminājās par Baltijas valstu kormūziku. Padomju laikā tas, kas notika Baltijas valstu mūzikā, nesasniedza mūs Lielbritānijā. Tikai 90. gados mēs pirmoreiz uzzinājām, ka šeit ir tik brīnišķīga kora mūzikas tradīcija,» Džons Raters saka sarunas sākumā, pat negaidot jautājumu.
Tieši mūzika vai koru dziedāšanas kultūra?
Vispirms dziedāšana. Es atceros, ka pirmais, ko dzirdēju, bija Tenu Kaljustes vadītā kora ieraksti, kuros skanēja Veljo Tormisa un igauņu kormūzikas tēva klasiķa Kirila Krīka darbi. Drīz iepazinām arī labos Latvijas korus, mazāk dzirdējām par Lietuvu. Baltijas kori mūs ļoti sajūsmināja, jo sajutām, ka šajā pasaules daļā kora mūzika ir būtiska cilvēku, viņu dvēseles un nācijas pašizpausme, lepnums, nacionālā identitāte. Mums pašiem Lielbritānijā kora muzicēšanai ir gadsimtiem senas tradīcijas, taču ir vajadzīga atjaunotne, svaigums. Kormūzika no Baltijas un tās gars, koru skaņa un šo zemju komponistu mūzikas valoda bija kaut kas pilnīgi jauns. Mēs no tā mācījāmies. Pēc dzelzs aizkara krišanas līdzīgi bija arī ar dažām citām valstīm, piemēram, Ungāriju, kur arī ir brīnišķīga, ļoti savdabīga koru kultūra. Taču mēs par to nezinājām, jo ungāru kori nebija apmeklējuši Angliju. Man ir stāstīts par leģendāru pasaules koru kongresu, kas 90. gados noticis, šķiet, Tallinā, prezentējot diriģentiem no visas pasaules Baltijas labākos korus. Amerikāņu kolēģis, kurš tur pabija, man toreiz stāstīja, ka Baltijas valstīs pašlaik notiek kaut kas ļoti lielisks, īpašs. Klausieties, vērojiet. Mēs to darījām, un drīz vien biju stāvā sajūsmā. Biju ļoti ieinteresēts, kad mans labs draugs Stīvens Leitons ar savu kori sāka atskaņot un ierakstīt Baltijas komponistu mūziku. Jaunākais viņa atklājums bija Ēriks Ešenvalds.
Stīvens Leitons ierakstījis lielisku Ešenvalda CD!
Pirms Stīvens to laida klajā, viņš man atsūtīja ierakstu: paklausies! Iespaids bija satriecošs! Tieši tolaik kļuva zināms, ka Ēriks Ešenvalds divus gadus būs rezidējošais komponists Kembridžā Sv. Trīsvienības koledžā. Tieši pateicoties Ešenvaldam, es tagad esmu Rīgā. Mēs ar sievu Kembridžā viņu uzaicinājām pusdienās, lai iepazītos. Tajā pēcpusdienā Ēriks man izstāstīja par Garīgās mūzikas festivāliem Latvijā. Drīz saņēmu ielūgumu. Dzīvē daudz kas sākas ar vienu tikšanos, ar vienu cilvēku, un es ļauju notikumiem plūst, daudz neplānojot nākotni. Es vienmēr alkstu dzirdēt un iepazīt kaut ko jaunu: komponistus ar jaunu balsi un korus ar atšķirīgu skanējumu. Ziemeļu kora skaņu pirmoreiz iepazinu Zviedrijā, kur pirms daudziem gadiem sastapos ar Zviedrijas koru kultūras tēvu diriģentu Ēriku Ēriksonu. Viņa meistarkursos un koncertos Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā es atklāju ziemeļu skaņu. Tās īpašo, ļoti atšķirīgo krāsu, ko vācieši tā arī sauc: color klang - skaņ(as)krāsa. To piešķir tenoru un soprānu dzidrais spožums.
Esat apmierināts ar savu opusu latvisko skanējumu?
Jau pašā pirmajā mēģinājumā bija brīnišķīgi muzicēt ar lielisko kori Latvija. Biju to jau dzirdējis ierakstos, kurus man atveda Ešenvalds, un tagad jūtos ļoti gandarīts, jo Latvija ir koris ar būtisku pašvērtību, ar savu seju, identitāti. Pārsteigts uzzināju, ka viņi mēģina katru dienu!
Vai tad profesionālam kolektīvam tā nav norma?
Tā ir milzīga priekšrocība. Anglijā tā strādā tikai katedrāļu zēnu kori. Laicīgie profesionālie kori sapulcējas tikai projektos, izņemot vienīgi radio kori BBC Singers, kuru darba ritms ir saistīts ar radio.
Kā strādājat ar savu kori?
Cambridge Singers dalībnieki ir profesionāli dziedātāji, kuru lielākā daļa nāk no Kembridžas Universitātes. Viņi ir brīvmākslinieki, un lielākā daļa dzīvo Londonā. Tiekamies tikai tad, kad veidojam ierakstus, - varbūt divas trīs reizes gadā. Es labprāt ar viņiem strādātu biežāk, taču viņi visi dzied arī citos profesionālajos koros. Londonā ir pilns ar profesionāliem kordziedātājiem: vismaz simts, varbūt pat divsimt. Tiesa, ir konkrēti dziedātāji, ar kuriem visbiežāk strādāju kopā. Tomēr, kad sapulcējamies, ir lielas mocības to pārvērst par saskaņotu kori. Latvijā profesionālajiem koriem ir brīnišķīga iespēja strādāt katru dienu. Tas nozīmē, ka mākslinieki pazīst cits cita balss skanējumu, ir sadziedājušies ansamblī un zina, kā izveidot ideālu kopskaņu. Tāpēc viņi var nebīties jaunu izaicinājumu un sākt jaunu kormūzikas ēru. Mums, britiem, atliek to tikai apskaust. Ja man kā Cambridge Singers vadītājam ļautu piepildīt vienu vēlēšanos, tā būtu - lai mēs tiktos daudz biežāk. Tad varētu izkopt skaņu, kas tuvotos ideālam.
Vai sevi uzskatāt par kora komponistu?
Neuzskatu gan, tomēr dzīve ir diktējusi, ka trīs ceturtdaļas no manas jaunrades ir kora mūzika. Savus pirmos soļus mūzikā spēru kā soprāns zēnu korī un nemaz neesmu spēlējis orķestros. Komponēt man patīk dažādiem sastāviem, tomēr visvairāk man pasūta kora mūziku. Dažādās zemēs, bet it īpaši Amerikā.
Kad vēl bijām Rietumu informācijas badā, es pat domāju, ka esat amerikānis!
Visvairāk mūziku man pasūtījuši tieši amerikāņu kori, un ASV es kļuvu pazīstams jau krietni agrāk nekā dzimtajā Anglijā. Tas ir dīvaini, jo es izaugu Londonā un manas mājas jau kopš studiju gadiem ir Kembridžā. Tur ar prieku iemājojusi arī mana sieva, dzimusi amerikāniete. Kembridža ir koru pilsēta. Visi zina tikai slaveno Kings College zēnu kori, taču lieliski kapelu kori ir daudzās no Kembridžas Universitātes 31 koledžas. Tā ir ļoti jauka vieta, kur dzīvot, jo katru pēcpusdienu kapelās var baudīt lielisku mūzika. Kembridžā jūtos savās īstajās mājās, jo nezinu citu pilsētu pasaulē, kurā būtu tika daudz labu koru! No Kembridžas nākuši arī slavenie orķestru diriģenti Džons Eliots Gārdiners, Endrū Deiviss, Kristofers Hogvurds un daudzi citi. Tā ir ļoti muzikāla universitāte ar ļoti spēcīgu kora kultūras bāzi. Jūtos laimīgs, ka varu tur dzīvot.
Iedvesmo arī Ņūtona takas un citas īpašas vietas?
Protams! Pie Triniti koledžas viņam tieši uz galvas nokrita slavenais ābols, un Ņūtons atklāja gravitācijas likumu. Par šeit strādājušajiem slavenajiem zinātniekiem ir daudz aizraujošu leģendu. Te laboratorijā pirmoreiz sadalīja atomu un sers Aleksandrs Flemings atklāja penicilīnu. Kembridžā no 1979. līdz 2009. gadam strādāja pasaulslavenais kosmologs, pasaules intelekta gigants ratiņkrēslā Stīvens Hokings. Redzēju, kā viņš savā ratiņkrēslā katru dienu brauc pa galveno ielu. Te ir vēstures un tradīciju aura, jo Kembridžas Universitātei ir jau 700 gadu vēsture un tradīcijas te joprojām ir ļoti spēcīgas.
Piemēram?
Klēras koledžā, kur XX gadsimta 70. gados biju mūzikas direktors, biju liecinieks ļoti interesantam, vētrainam pārmaiņu laikam, jo tolaik tā tikko sāka kļūt par jaukto koledžu, kurā beidzot ļāva studēt arī sievietēm. Iepriekš koledžas bija atvērtas tikai vīriešiem, un tikai 1972. gadā trīs visdrosmīgākās koledžas paziņoja, ka kļūs par jauktajām koledžām. Es atceros, kā te pa durvīm ienāca pirmā sieviete! Mana mūziķa misija bija parādīt, cik brīnišķīgi ir jauktie kori, jo Anglija ir ļoti konservatīva un daudziem likās, ka sievietes korī nav vajadzīgas, jo nav nekā labāka par dzidrajām zēnu balsīm. Taču sieviešu balsis piešķir mūzikai pieaugušu cilvēku emocijas. Bērniem ir tikai bērnības dzīves pieredze.
Kas jūsu izpratnē ir un kas nav garīgā mūzika?
Pilnīgi visā mūzikā ir garīga enerģija, garīgs spēks neatkarīgi no tā, vai tai ir sakrālais teksts un vai to izpilda baznīcā. To jūt, kaut arī to ir gandrīz neiespējami izskaidrot. Ja komponists dzīvo Anglijā, viņš drīz vien sāks izmantot garīgos tekstus, jo tie ir ļoti kvalitatīvi un mūzika lieliski skan baznīcās. Man īpaši patīk rakstīt anglikāņu baznīcas tradīcijās ar tekstiem angļu valodā.
Vai sakrālās mūzikas komponistam jābūt ticīgam?
Nē. Taču ir jāiedziļinās un jāizprot teksti, kurus tu komponē. Tajā brīdī tev ir jātic katram vārdam, kuru ievij savā mūzikā. Bet, kad esi uzrakstījis pēdējo noti, vari atgriezties pats savā ādā un atkal būt tas, kas esi.
Maza provokācija - vai garīgums ir arī The Beatles, Madonnas un Lēdijas Gāgas mūzikā?
Esmu ticies ar Polu Makartniju. Viņš uzskata, ka mūzikai ir dziedinošs spēks. Kad mira viņa pirmā sieva Linda, viņš pasūtīja kora darbus, kuriem varētu būt dziedinošs spēks. Jāatceras, ka The Beatles nāk no īru katoļu ģimenēm, arī Madonna izaugusi katoļu vidē. Makartnijs sevi varbūt šodien nesauktu par reliģiozu, taču šī dimensija ir klātesoša viņa dzīvē un ticībā mūzikas spēkam. Viņa Liverpūles oratorija ir liels sakrāls darbs. Daudziem slaveniem rokmūziķiem ir reliģiska izcelsme. Rokoperas Jēzus Kristus superzvaigzne autora slavenā Endrū Loida Vebera tēvs doktors Viljams Loids Vebers bija baznīcas ērģelnieks, kurš daudzus gadus spēlēja Vestminsteras metodistu baznīcā. Izaugot šajā vidē, baznīcas mūzika bija asinīs jau kopš bērnības.
Britu sakrālās mūzikas lielākā autoritāte Džons Taveners ir jūsu domubiedrs?
Taveners ir viens no maniem tuvākajiem draugiem. Mēs kopā mācījāmies augstskolā, kur satikāmies, kad viņam bija 13, bet man 12 gadu. Mācījāmies pie viena kompozīcijas pedagoga līdz brīdim, kad viņš iestājās Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, bet es - Kembridžas Universitātē. Jau skolas gados kā ērģelnieks atskaņoju viņa mūziku. Draudzējamies joprojām, vienmēr ir ļoti patīkami satikties. Arī viņaprāt, jebkura mūzika ir garīga.
Tas bija īpaši - komponēt karaliskajām prinča Viljama un Katrīnas Midltones kāzām?
Kā gan es spētu atteikt?! Tā bija Keitas ideja pasūtīt man šo himnu, jo viņa bija dziedājusi manu mūziku skolas korī. Karalisko vēlmi atbalstīja un man pavēstīja Vestminsteras abatijas ērģelnieks Džeimss O'Donels. Biju pārsteigts un ļoti pagodināts, jo parasti karaļnama laulību ceremonijām nemēdz pasūtīt jaunu mūziku un izmanto aprobētu klasiku. Mūs ar sievu arī uzaicināja uz laulību ceremoniju, kuras pārraidi televīzijā un internetā vēroja ap diviem miljardiem cilvēku. To iedomājoties vien, pildspalva manās rokās sasaltu, taču es domāju tikai par to, ka ar savu mūziku vēlos iepriecināt divus ļoti jaukus, iemīlējušos cilvēkus. Esmu arī iepriekš rakstījis karaļnama notikumiem: karalienes Elizabetes zelta kāzu jubilejas ceremonijai 2002. gadā Londonas Sv. Paula katedrālē un Ziemassvētku korāli karalienei pirms trim gadiem.
Kas ir jūsu mūzikas adresāts?
Mūzika ir Dieva dāvana, kurā ir vienkārši jādalās. Šo dāvanu man nav tiesību paturēt tikai sev. Mūzikā svarīgs gan komponists, gan izpildītāji un klausītāji. Ja šis trijstūris nedarbojas, viss sabrūk. Ļoti daudz jaunās mūzikas tagad ir domāta tikai šaurai speciālistu elitei. Mani pašu ļoti interesē jaunais avangards, taču tas nav mans ceļš. Es sevi drīzāk jūtu kā dziesmu rakstītāju, jo vēlos radīt melodisku mūziku. Bet to daudzi šodien sev aizliedz un nodarbojas ar jaunu skaņu pasauļu meklējumiem. Visvērtīgāko padomu man deva mans augstskolas skolotājs: esi pats, tici sev un raksti tā, kā pats vēlies! Mūzikas pasaule ir liela, un katram jāatrod sava telpa. Uzskats, ka mūzikai jāattīstās tikai vienā - pareizajā - virzienā, man šķiet staļinisks.
Kritiķi arī rakstījuši, ka jūsu mūzika nav ņemama nopietni.
Dažreiz viņu izteikumi par mani ir nejauki, bet mani tas neuztrauc, jo mākslas vērtības savā vietā noliek tikai laiks, vēsture. Pasaules mūzikas klasiķu laikabiedri savulaik baudīja lielāku atzinību, taču šodien viņus pat neatceramies un varam atrast tikai mūzikas vārdnīcās. Tiesnesis ir vēsture.
Vai piekrītat slavenajam Angelas Merkeles paziņojumam, ka multikulturālisms Eiropā ir izgāzies?
Es tā nedomāju. Lielbritānija ir sala, un te vienmēr gadsimtu vēsturē ienākuši kuģi no visas pasaules. Te nekad nav bijusi monokultūra, to vienmēr bagātinājuši iebraucēji no visas pasaules. Piemēram, slavenais vācu baroka komponists G. F. Hendelis XVIII gadsimtā rakstīja itāļu mūziku, dzīvodams Anglijā. Viņš dzēra franču vīnu, viņa mājkalpotāji bija melnādainie no Karību salām un Rietumindijas, jo tolaik tas bija modē. Lielbritānija vienmēr bijusi dzīvs organisms, kur ļaudis nākuši un gājuši. Ir būtiski, ka esam pratuši neieslīgt etniskos konfliktos. Tas būtu tik stulbi! Multikulturālisma ietekmē, īpaši indiešu, ķīniešu un itāļu virtuves iespaidā, pat britu ēdiens ir kļuvis daudz garšīgāks nekā manā bērnībā. Jo britu tradicionālais ēdiens ir dull, dull, dull: steiks un nieru pudiņš (kidney pudding). Kāposti, kas sutināti pārāk ilgi. Es dievinu itāļu virtuvi. Kultūru mijiedarbība Lielbritāniju ir padarījusi par daudz interesantāku zemi. Drauds ir tikai tajā, ka daļa imigrantu, kuri ierodas šodien, norobežojas kopienās. Bet par savu - britu - identitāti mēs nebaidāmies, jo mums nav iekaroto, okupēto valstu sūrās vēsturiskās pieredzes un baiļu.