Aušvica I celta 1940. gadā, un tās sākotnējā funkcija bija karagūstekņu un režīma pretinieku cietums. (Lai gan tas ir stiepts jēdziens - cilvēki tika arestēti par radio klausīšanos vai par palīdzēšanu ebrejiem.) Visbrutālākie slepkavas un izvarotāji tika paaugstināti par kapo - cietumnieku uzraugiem, kam tika tas gods pārlūkot, lai Aušvicas ieslodzītajiem nepaliktu ne kripatiņas goda. Tas labi redzams reģistrēto cietumnieku fotogrāfijās, kas izvietotas gar sienu vienā no baraku koridoriem. Starp retajiem izdzīvojušiem bija arī kāds mākslinieks, kurš redzēto iemūžinājis gleznās, kas izvietotas vairākās nometnes vietās. Tās ir neatsverams informācijas avots. Protams, fotogrāfiju ar visnežēlīgākajiem soda veidiem nav, bet uz moku kambaru sienām joprojām redzami izmisīgi nagu skrāpējumi.
Tomēr, manuprāt, visspilgtākā ekspozīcija ir gara istaba ar vairāk nekā 40 000 kurpju pāru, kurai cauri ejam vienā rindā klusējot. Acis atduras pret atsevišķiem pāriem - delikātām sieviešu kurpītēm ar papēdi, melnām vīriešu ādas kurpēm un mazām, kruzuļainām bērnu čībiņām. Vieglāk ir no tām novērsties un atkal mēģināt aptvert lielo apjomu, jo tajā nogrimst individualitāte, cilvēciskums; atkal var uzsliet emocionālu distanci.
Aušvicā I neskarta joprojām apskatāma pirmā gāzes kamera. Tomēr tā nav salīdzināma ar rūpnieciskajām nāves mašīnām Aušvicā - Birkenavā, kur dodamies pēc pārtraukuma. Minam tos pašus soļus, ko pirms 70 gadiem vairāk nekā miljons cilvēku, nezinādami, ka dodas uz gāzes kamerām. Līdz pat pēdējam brīdim upuriem tika stāstīts, ka viņi dodas uz dušu, reizēm pa ceļam pat saņemot ziepes un dvieļus. Pašas kameras, no kurām palikušas vienīgi drupas, arī izskatījušās kā dušas telpas. Gāzes metode bija efektīva - tikai 15-20 minūšu, līdz darbs bija galā.
Tomēr pat esot ļaunuma galapunktā, prāts atsakās aptvert tik lielu cilvēces nežēlību. Bet tā patiešām rīkojās. Ik pa laikam uzplaiksnī debates par to, vai Aušvica, par spīti tās traģiskajai vēsturei, kļuvusi par banālu tūrisma apskates objektu. Lai gan redzējām dažus cilvēkus pozējam savām kamerām uz baraku fona, tomēr vairums izturējās ar attiecīgu cieņu. Nevienam nepatīk atzīt savas kļūdas, tomēr, aizmirstot pagātni un nezinot, tieši cik briesmīgi ir tās noziegumi, cilvēce riskē ar pagātnes atkārtošanos. Tādēļ domāju, ka Aušvica un tās noziegumi ir jāredz katram savām acīm.