Lai gan mūsu tieslietu un valsts pārvaldes sistēmas atšķiras, sevišķi uz ASV fona Latvijā dzirdamais par ģenerālprokurora izvirzīšanas politizēšanu izklausās īpatni. Pašreizējā sistēmā, kad ģenerālprokuroru apstiprina Saeima, t.i., politiķi, tas pēc definīcijas ir politisks jautājums. Un pat ja to darītu, piemēram, Tieslietu padome, kas gan tur slikts, ja prokuroriem, tiesnešiem un citiem ir politiski ieskati? Partejiskumu viņiem gluži pamatoti liedz likums, bet, spriežot tiesu vai lemjot par kriminālprocesa virzību, profesionālam Temīdas kalpam ir jāņem vērā tikai un vienīgi likums.
Latvijas nelaime ir tā, ka mums diemžēl vēl tikai veidojas tas, ko vecajās demokrātijās sauc par politiku. Ja Latvijā par tiesnesi vai prokuroru saka, ka viņš ir kādai politiskajai partijai labvēlīgs, ir muļķīgi jautāt, vai viņš ir liberālis vai sociālists. Ar attiecīgās amatpersonas politizēšanos visdrīzāk būs domāta kādas kliķītes vai pat viena cilvēka interešu lobēšana, kam nav sakara ne ar brīvo tirgu, ne sociālo taisnīgumu vai ko citu patiesā nozīmē politisku.
Arguments par Jāņa Maizīša kandidatūras politizēšanu ir muļķīgs. Maizītis ir tāds pats Vienotības kadrs kā Gunārs Kūtris - jaunlaicēns vai Vaira Vīķe-Freiberga - sociāldemokrāte saskaņā ar viņu kandidatūru izvirzītājiem. Savukārt ja lielisks profesionālis netiek nozīmēts piemērotā amatā tikai tāpēc, ka viņu izvirzījuši «nepareizie», kā pēdējā laikā to sevišķi skandē Ainārs Šlesers, tad šādai principiālai kaitniecībai angļu valodā ir nosaukums - filibuster. Proti, pirātisms, uzvešanās politikā ar bandītiskām metodēm, kas vēl vairāk kaitē Latvijā jau tā degradētajai politiskajai videi.
Paredzama un skaidra politika Latvijā ir jākultivē. Nodrošināt, lai sabiedrībai nozīmīgās izskatāmajās lietās nav pārrāvuma, būtu laba politika.