Katrs ar savu «es»
Pēc skolas beigšanas Gunta īsti nezinājusi, par ko strādāt, nolēmusi pelnīt un devusies uz VEF, bet, dzirdot māmiņu labās atsauksmes par uzņēmuma bērnudārzu, nolēmusi pamēģināt strādāt ar bērniem. «Man nebija speciālās izglītības, mācījos no pieredzējušajām audzinātājām, darbojos ar vismazākajiem silītē,» sākumu atceras Gunta. Darbu darījusi, kā jutusi par pareizu. Vēlāk mācījusies Rīgas 2. vidusskolas pedagoģiskajā klasē un Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, kur apguvusi pirmsskolas pedagoģiju un logopēdes specialitāti. Gunta atzīst, ka iegūtās izglītības lielākā vērtība ir bērnu psiholoģijas apguve, kas palīdz viņus labāk izprast. Kā atceras no mācītā - ir jāpaceļas līdz bērna līmenim, lai saprastu viņa domāšanu un rīcību.
Savā ilgajā pieredzē Gunta secinājusi, ka mainās ne tikai laiki, audzināšanas metodes, bet arī bērni. Padomju laika bērni bija kā ielikti rāmīšos - visi darīja kā visi, bez ierunām gāja ierindā. Tagad katrs bērns ir individualitāte. «Katrs arī vēlas, lai viņam pievērš uzmanību, katram jāatrod sava pieeja, un tas nav viegli,» Gunta stāsta un priecājas, ka arī vecāki apzinās, ka bērns ir vērtība.
Viena no panākumu atslēgām profesijā, pēc Guntas domām, ir māka bērnu pieņemt tādu, kāds viņš ir. Jāpiemīt pacietībai, mīļumam, sapratnei, labvēlīgai attieksmei. Bet, tāpat kā bērni ir katrs ar savu «es», tā arī audzinātājai jāprot sevi pasniegt - jābūt gan mīļai, gan stingrai, lai bērni nesāktu kāpt uz galvas. Guntai žēl bijis jaunākas kolēģes, kurai bijis grūti iejusties, tikko kaut kas nav izdevies, raudājusi. Bērni var būt arī nežēlīgi - vieni jauno skolotāju žēlojuši, citi smējušies.
Grūtumi - aiz durvīm
Gunta nenoliedz, ka bijuši brīži, kad vēlējusies darbu bērnudārzā pamest, jo atbildība ir ļoti liela. Jāpārredz visi, bet katram spilventiņu apakšā nepaliksi gadās, ka viens otru pagrūž, reiz kāds puisēns ieskrējis stabā, tad jābūt psihologam un diplomātam, lai situāciju izskaidrotu vecākiem. Reizēm liekas, ka darbi ir nepaveicami, dažkārt uztraucot kolēģu neizdarītais. Gunta tomēr ir pārliecināta, ka, nākot pie bērniem, savi grūtumi jāatstāj aiz durvīm, lai arī ļoti jāsaņemas, īpaši, ja gadās veselības problēmas. Reiz viņa uz gadu no darba arī aizgājusi, lai vairāk nopelnītu, taču vilcis atpakaļ pie bērniem.
Uz jautājumu, vai izdodas sev nodrošināt iztiku, ja samaksa par atbildīgo darbu novērtēta nepelnīti zemu, Gunta stāsta, ka daudzas kolēģes mēģina strādāt vairākos dārziņos, viņa pati vada papildu nodarbības dejošanā. Secinām, ka tas droši vien ir arī iemesls, kāpēc pirmsskolas iestādēs par skolotājiem nestrādā gandrīz neviens no stiprā dzimuma. Gunta ir pārliecināta, ka bērniem gan noteikti patiktu, ja audzinātājs būtu vīrietis. «Tad būtu izsaucieni «oho!», jo pierasts, ka galvenā ir mamma un skolā - skolotājas, bet vīrieši pārsvarā tomēr ir pelnītāji.»
Zina, kas ir bakugans
Ikdienas darbs vienu dienu ir no plkst. 7 līdz 13, otru - no plkst. 13 līdz 19. Taču audzinātāja nevar aiziet mājās un izslēgties kā radio. Jāgatavojas nākamās dienas nodarbībām, jāraksta konspekti un audzinātājas dienasgrāmata - ko un kā mācīt zīmēšanā, veidošanā, matemātikā, kādi ir un būs novērojumi pastaigas laikā utt. Visa jaunā informācija bērniem jāiemāca rotaļājoties. Arī pašam jāmācās un jābūt vērīgam, redzot jaunu grāmatu, dzirdot mūziku vai atklājot jaunu rotaļlietu, jādomā, kā to izmantot nodarbībās, lai bērniem būtu interesanti. «Esmu, piemēram, iemācījusies, kas ir bakugans, jo puikām patīk padižoties ar jaunām rotaļlietām,» smej Gunta.
Viņai dārziņā sevišķi patīk gatavošanās dažādiem svētkiem. Vecāki tad dažkārt ir pārsteigti, cik daudz bērni apguvuši. Gunta pati visu mūžu dejojusi - gan skolā, gan vēlāk TDA Gatve, Vektors, deju kolektīvā Auda, bet tagad deju soļus māca dārziņā un priecājas, kad dejotāji pēc koncerta paziņo: «Kā man patika! Gribu vēl!»
Bērni prasa ļoti daudz uzmanības un enerģijas - mazākajiem jāseko un jākustas līdzi, lielākajiem jāstāsta un jāskaidro, jo jautājumu ir daudz un dažādi. Gunta uzskata, ka šajā profesijā nevar iztikt arī bez humora izjūtas un aktiera talanta, jo bērnus piesaista, ja stāstījumā iemet kādu rozīnīti, ja seja nav sastingusi, bet proti runāt ar mīmiku un žestiem. «Kad vingrināmies un stāstu, ka jāpaceļ labais plecs, kreisais, labais, tad sliktais, atskan daudzbalsīgs «ho!ho!ho!». Bērni visu uztver ļoti vērīgi.» Viņa pati izaudzinājusi divus dēlus, nesen piedzimusi trešā mazmeitiņa, bet dārziņa bērni viņu mīļi uzrunā par Guntiņu. «Mācu, ka esam draugi, uzrunājam viens otru uz tu, un viņi zina, ka var man uzticēties,» Gunta saka, un piecgadīgā Estere audzinātājai jau pielipusi kā dadzītis.