), bet ar to mūsu valstī ir bijušas nedienas visus neatkarības gadus. Ievērojami interesantāks gan cits jautājums: cik partiju šādu normu tiešām uzskatīs par saistošu, bet cik par to tikai pasmaidīs. Jāatgādina, ka savulaik pirms 9.Saeimas vēlēšanām vairāki politiskie spēki izdomāja, ka varētu mēģināt apiet attiecīgos ar partiju darbību saistītos likumus, un naskākās no tām bija Tautas partija (TP) un Latvijas Pirmā partija (LPP), kas savas aktivitātes finansēja ar trešo personu starpniecību un nosauca tās par pozitīvisma kampaņām. Tā visa ietvaros pāris svaigi nodibinātu sabiedrisko organizāciju it kā aiz labas sirds izplatīja laba vēstījumus konkrēti par TP un LPP. Par nelaimi šīm partijām, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) viltību atmaskoja un lika samaksāt valsts budžetam gan nelikumīgi saņemtos ziedojumus, gan kampaņās pārtērētos finanšu līdzekļus. Tikai valsts budžets neko joprojām nav saņēmis, lai gan pēc gada gaidāmas jau nākamās Saeimas vēlēšanas. LPP atrada visai «oriģinālu» veidu, kā neuztraukties par iespējamo šķiršanos no pārtērētajiem 410 610 latiem par labu valstij uz visiem laikiem, - apvienojās ar _Latvijas ceļu_, kļūstot par LPP/_LC_, un «visi gali ūdenī». Tā teikt, piedodiet, ja LPP kaut kad ir sastrādājusi kādu šmuci, bet LPP/_LC_ ar to visu nav nekāda sakara. Savukārt TP, kurai valstij jāatmaksā kopumā 1,027 miljoni latu, ir nostājusies uz garā tiesāšanās ceļa. Zinot, ka tiesāšanās Latvijā var ilgt veselu mūžību, nav izslēgts, ka TP zemās vēlētāju uzticības dēļ beigs pastāvēt ātrāk, nekā būs sagaidīts galīgais tiesas spriedums. Nu diez vai varētu ticēt iespējai, ka KNAB visām pārējām partijām uzrēķinus ir noteicis godīgi, taču īpaši būtu uzēdies tieši uz TP, liekot tai papildināt valsts budžetu ar veselu miljonu. Šeit varam atgriezties pie sākumā minētajiem nupat izstrādātajiem ierobežojumiem attiecībā uz nākamajām vēlēšanām. Nav taču nekādas garantijas, ka neatradīsies pāris politisko spēku, kas realizēs plašus pašreklamēšanās pasākumus līdz pat pēdējai stundai pirms vēlēšanu dienas sākuma, turklāt par šādu rīcību ne mazākajā mērā neciešot. Lai jau nāk visas iespējamās uzraugošās un kontrolējošās institūcijas, aprēķina, cik daudz naudas ir iztērēts neatļauti, un liek atmaksāt - nu nemaksās, un viss! Vieni pamainīs nosaukumu, otri - izdomās vēl kaut ko, un lieta darīta. Viss atkarīgs no tā, cik bagāta katram no politiķiem un viņu tuvumā esošajiem polittehnologiem ir fantāzija. Vienīgais, kas vismaz tuvākajā nākotnē varētu pasargāt no šādas visatļautības izvirdumiem, ir fakts, ka ekonomikas krīze skārusi ne tikai uzņēmumus un katru iedzīvotāju personīgi, bet arī politiskās organizācijas - tās patlaban vairs nevar atļauties tērēties tik grandiozos apmēros kā pirms iepriekšējām vēlēšanām.
Redzot, kādas ir bijušas līdzšinējās tradīcijas partiju finansēšanas un tērēšanās jomā, rodas divi galvenie jautājumi. Pirmkārt, kāpēc gan politiķi raksta un pieņem uz sevi attiecinātus likumus, ja paši tā īsti nav gatavi tos pildīt? Otrkārt, kā gan var prasīt likumpaklausību no valsts iedzīvotājiem, ja likumus atļaujas nepildīt paši pieņēmēji? Protams, Latvija šajā jomā nav nekāda unikālā valsts. Ir arī citas Eiropas valstis, kuru vadībā ir cilvēki, par kuriem ir aizdomas nopietnos pārkāpumos, bet viņi pat neliekas traucēti. Šomēnes beidzot sāksies tiesas prāva pret ilggadējo Itālijas līderi, premjerministru Silvio Berluskoni, kurš tiek apsūdzēts korupcijā, konkrētāk - par 600 tūkstošu dolāru liela kukuļa maksāšanu savam bijušajam nodokļu juristam Deividam Milsam apmaiņā pret noteiktu liecību sniegšanu pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Līdz šim Berluskoni no sēšanās uz apsūdzēto sola sargāja imunitāte, kuru viņam atņēma tikai šoruden. Šādus piemērus pasaules kontekstā droši vien var saukt ne vienu vien. Tomēr diez vai no šādiem piemēriem Latvijai vajadzētu mācīties. Runājot par savulaik piedzīvoto situāciju ar trešo personu iesaistīšanu politreklāmas kampaņās, jau pats fakts vien, ka politiķi, varas pārstāvji meklē ceļus, kā apiet pašu pieņemtos likumus, var radīt jautājumus par to, cik satrunējusi ir šī politiskā sistēma kopumā. Psiholoģijā pastāv uzskats, ka ir nepareizi prasīt mazam bērnam, lai viņš, piemēram, neliek kājas uz galda, ja to dara kāds no vecākiem. Bērns vienkārši šādu prasību nesaprot, un ģimenē agri vai vēlu rodas konflikts - kā tas var būt, ka tu kaut ko drīksti, bet es nedrīkstu?! Līdzīgs princips - par laimi vai nelaimi - darbojas arī citās jomās. Ir pietiekami grūti sagaidīt, lai iedzīvotāji ikdienā dzīvotu un strādātu atbilstoši visām likumu prasībām, lai uzņēmēji nemeklētu ceļus, kā nemaksāt nodokļus, ja paši likumdevēji raksta normas, kuras pēc tam cenšas apiet.