Aizbraucis pirms diviem mēnešiem, nu Kaspars ir atstopojis atpakaļ uz Latviju, lai pirms studiju sākuma pavadītu dažas dienas mājās. Tā kā studenta dzīve, īpaši pašā sākumā, nozīmē nelielus ienākumus, lidmašīnas biļete viņam nebija pa kabatai, tāpēc nolēmis lēti nokļūt līdz Latvijai stopojot. Reiz, stopodams uz Venēciju, solījis «sev to vairs nekad nenodarīt», tomēr ironiskā kārtā tieši stopošana bijis pirmais, kas iešāvies prātā, kaļot plānus, kā lēti nokļūt līdz Latvijai. Kā izrādās, tas prasa tieši trīs diennaktis!
«Protams, biju nedaudz nobijies. Mīņājos pa māju šurpu turpu, meklēdams iemeslus, lai tikai atliktu izbraukšanu,» Kaspars atzīst. Viņš neesot «tipisks stopotājs», un piecu gadu pauze stopošanā un fakts, ka Londona taču ir uz salas, uztraukumu tikai vairojuši. «Izrādās, hičhaikeru elektroniskā bībele Hitchwiki, pēc kuras vadījos, lai izkļūtu no Londonas, ir kļūdaina - vislabākā ieteiktā vieta mašīnu ķeršanai bija benzīntanks, bet tas labu laiku jau slēgts!» Lai nokļūtu līdz tuvākajai šosejai, Kasparam nācās vairākas jūdzes cilpot kājām. «Par pārsteigumu, atturīgie briti ir pavisam jauki cilvēki - gluži pretēji mazliet vēsajiem vāciešiem,» Kaspars joko. Kamēr ticis līdz franču prāmim (divarpus stundu brauciens), viņš trīsreiz pabarots, ceļam līdzi iedota maize un ūdens, savukārt kāda čigānu ģimene iedāvinājusi katoļu ikoniņu.
Lai nokļūtu uz prāmja, nauda nav vajadzīga - šoferu prāmī jāmaksā tikai par automašīnas pārvešanu. Kundze, kura devusies uz Franciju no Anglijas, pret savu līdzbraucēju Kasparu izturējusies labi - cienājusi ar kafiju prāmja šoferu kafejnīcā -, taču komunikācijā ar citiem bijusi visai «savdabīga». Kaspars atzīst, ka ceļā nākas sastapt dažnedažādus cilvēkus un ar visiem ir jāatrod kopēja valoda, tomēr esot arī ir tādi, kuri bez tā gluži labi iztiek: «Trakā šveiciešu dāma, kura mani paķēra uz franču prāmja, prata atstāt iespaidu. Tikai dažu stundu laikā viņa paspēja gluži bez iemesla aizvainot kādu šoferi stāvlaukumā, pavāru liftā par stulbo britu akcentu un nabaga portugāļu meiču pie blakusgaldiņa, jo viņas balss, lūk, esot kaitinoša.»
Ceļā melnie punkti
Lai nokļūtu kontinentā, Kaspars nostopojis vairākas mašīnas un nokļuvis brauciena pirmajā melnajā punktā - Beļģijas naktī. Viņš stāsta, ka stopotājs nav atkarīgs tikai no garāmbraucēju labās sirds - ļoti svarīga ir spēja saprasties arī gluži burtiskā nozīmē. Pēc tam, kad līdz trijiem naktī viņš nostāvējis kādā Beļģijas benzīntankā, vienīgie, kas nebaidījās piedāvāt vietu savā sagrabējušajā mašīnā, bija trīs irāņi, kuri devās uz Vāciju. «Diemžēl viņi runāja tikai savā un vācu mēlē, bet es nezinu ne vienu, ne otru. Tādēļ attapos izsēdināts Diseldorfas centrā, un atkal bija jāmēro neskaitāmi kilometri līdz tuvākajam autobānim.»
Vācija bijis visa brauciena lielākais pārbaudījums un otrs melnais punkts. Kaspars neslēpj, ka uz brīdi iestājies izmisums un milzīgas šaubas, vai brauciens uz Latviju ar autostopiem bijusi laba ideja. Esot svešā zemē, stopotājam pirmām kārtām jārēķinās ar valsts tradīcijām un likumiem. Ja Vācijā brīvdienās tālbraucēji uz šosejas nerādās, tad neviens latviešu stopotājs šo kārtību nemainīs. Kad Kaspars gandrīz uz divām diennaktīm iestrēdzis smago automašīnu stāvvietā, teju vienīgais vieglās automašīnas šoferis tomēr bija saprotošs un pēc internacionālā «Get me out of this hell!*» paņēma viņu sev līdzi - kaut uz pretējo pusi, bet tomēr prom.
«Vācijā hičhaikera dzīvi lielā mērā apgrūtina vāciešu lielā punktualitāte. Taču Polijā, iespējams, cilvēkiem gluži vienkārši no stopotājiem ir bail. Kad benzīntankā ieraudzīju auto ar Īrijas numuru, nodomāju, ka īri netīšām te iemaldījušies un noteikti brauc mājās, bet vēlāk sapratu - ja redzi Polijā īru mašīnu, tie noteikti ir latvieši! Urā - es tieku mājās, lai arī tas nozīmē Daugavpili, kas ir 230 kilometru attālumā no mājām.»
Jautāts par motivāciju, kas liek, par spīti visām grūtībām, turpināt ceļu, Kaspars saka: «Galvenais ir galamērķis. Līdzko esi sācis ceļu, atpakaļceļa nav.» Savā blogā http://vauvau.wordpress.com viņš raksta: «Cilvēki, pa lielam ņemot, tomēr ir patīkamas būtnes, ar kurām var un vajag dzīvot kopā uz šīs mazās, muļķīgās planētas.»