Mana sieviete aizbrauca...

Satikās portālā

Kādā pagājušā gada dienā Mareks ieskatījās draugiem.lv bilžu sadaļā Vai tu viņu pazīsti?. Tieši tajā brīdī tur parādījās viņas seja. Skaista! Saukta eņģeliskā apsolījuma vārdā - Gabriēla. Uzrakstīja: «Sveiki, kā iet?»

Brīnumainā kārtā viņa atbildēja. Mareks pajautāja tieši: «Vai tu esi brīva?» Un sākās sarakste. Mareks vēlējās ar Gabriēlu sarakstīties biežāk, un Gabriēla ierīkoja Skype. Ne par vienu citu meiteni Mareks vairs nedomāja, tikai par Gabriēlu: «Viņa ir ļoti mīļš cilvēks, gaidu viņu, ļoti gaidu.»

Mareks strādā atpūtas centrā Lido, darbs ir naktīs, viņš tīra telpas. Pa dienu gribas gulēt, bet, kad uzradās Gabriēla, tad gribējās tikai sēdēt pie datora un ar viņu sarunāties.

«Mana diena paiet gaidot,» Mareks pastāsta, un jaunā vīrieša acīs mirdz mēms lūgums viņa jūtas respektēt un neapsmiet.

Marekam no iepriekšējām attiecībām ir meita, bet tagad, kad viņš gaida mājās savu sievieti, dzīvei ir pilnīgi cita jēga.

Iedvesmo autoskolai

Kad Mareks uzzināja, ka Gabriēla sataisījusies atbraukt uz Latviju pie mammas un radiem, laiks sāka vilkties vēl lēnāk. Pirmais randiņš notika ledus hallē. Abi ir lieli Dinamo fani, kur vēl labāku vietu atrast, lai satiktos, kā sporta zāle.

«Domāju, vai ņemt puķes līdzi, ko viņai pasniegt pirmajā tikšanās brīdī. Kā nu tā ar puķēm iešu uz halli, sākšu vicināties, puķes aizies bojā?»

Spēle bija interesanta, dinamieši zaudēja, bet Mareks bija laimīgs, ka virtuāli iepazītā sieviete ir tik skaista un jūtas ir abpusējas.

Ja Mareks kā pielipis sēž pie datora, lai uzrakstītu kādu labu vārdu Gabriēlai, viņa puisi mudina nevis izniekot laiku, bet - kā tipiska darītāja - kaut ko darīt. Mareks iestājies autoskolā. Tagad jau teorija nokārtota.

«Viņa atbrauca, un man bija jāiet kārtot teorijas eksāmenu,» atceras Mareks. Nenokārtojis. Tad Gabriēla teikusi: davai, ej, liec, un lai būtu nolikts! Lai būtu rezultāts! Nedomā: oj, oj, es neko nezinu, ej ar domu, ka nokārtosi. Viņa puisi iedvesmojusi.

Mareks gājis un visu ceļu sev teicis: «Nolikšu! Nolikšu!» Tā arī noticis. Eksāmenu braukšanā Mareks vēlas nokārtot līdz savai dzimšanas dienai. Dāvana sev un pierādījums Gabriēlai, ka Mareks ir mērķtiecīgs, ko nolēmis, to sasniedz.

Pragmatiski Mežāži

Mareka dzīvoklītis ir mazs. «Vai redzi šeit vietu arī Gabriēlai? Vai zini viņas prasības pret dzīvi?» pajautāju. «Jā, es zinu visu par viņu, visu...» Mareks atbild.

«Ja viņai būs iespēja iegādāties mēteli vai apakšveļu - ko viņa pirks?» jautāju. «Es domāju, ka skaistu veļu. Tas, ko publiski redz, viņai maz interesē,» pat nemulsdams atbild Mareks. Un tad viņš gluži kā aizdomādamies saka: «Galvenais, lai viņai labi... Pirmo nedēļu, kad viņa aizbrauca, biju kā beigts. Aizgāju uz darbu, un visi prasīja, kas ir, vecīt? Tā arī pateicu: mana sieviete aizbrauca.»

Kad Gabriēla atbraukusi pie Mareka, viņa atvedusi dāvanu - divas neredzēti skaistas krūzītes ar Mežāža zodiaka zīmi. Uz tās rakstītas visas Mežāžiem raksturīgās īpašības, un viss, kas tur pieminēts, abiem atbilst. Abi ir pragmatiski Mežāži un vienlaikus romantiski racionālisti. Pirmais jautājums, ko Gabriēla pajautājusi, ienākot dzīvoklītī, bija par kamīnu. «Vai to var iekurināt?» viņa prasījusi. Viņa apjautājusies dzīvas uguns dēļ. Romantikas dēļ.

90. gados dienot Latvijas armijā jātnieku mācību kavalērijā, Marekam tika nodarīta trauma. Viņš kā jauniesauktais bija atteicies iet pēc dzeramā, ģedi naktī viņu pamodināja, kā sita pa seju, tā salauza degunu.

To, ka armijā bijis, Mareks stāsta ar lepnumu. Degunu salauza, bet ne pašlepnumu.

«Man vajag tikai viņas mīlestību,» Mareks stingri nosaka par Gabriēlu. «Pārējo es viņai visu došu.»