(Fragmentu publicējuma turpinājums.)
Mēs tūlīt jūdzām zirgus, jo mantas jau bija sapakotas vezumos. Tad ieraudzījām, ka no pretējās puses tuvojās divi jātnieki, nodomāju, ka tie ir krievi, novakarē labi nevarēja saskatīt, steidzos ziņot, ka Pauciņos vācieši. Paejot tuvāk, viņi gan izskatījās citādi bruņoti, nekā agrāk redzējām krievu patruļas. Nodomāju, ka viņi tagad ir īstā kaujas tērpā, bez tam viens cilvēks viņus pavadīja kājām. Gribēju sākt sarunu, kad man stingri noprasīja: «Vass?» Sapratu, ka tie ir vācieši, paliku stāvam kā piekalts pie zemes. Tālāk no manis stāvēja tēvs, viņš tik bija paspējis noraut cepuri, esot bijis sabijies tāpēc, ka bijuši klāt 700 rubļi papīra naudā, ko bija saņēmis par valdībai nodotiem lopiem, un laba kulīte sudraba sīknaudas, ko bija ietaupījis kā drošu valūtu. Vācieši, neko neteikuši, aizjāja tālāk uz Mazīvandes pusi. Tā kā zirgi jau bija sajūgti, govis pie ratiem piesietas, aitas dzina tāpat, sākām braukt. Suns Toms neparko nenāca līdzi, tikai drūmi noskatījās un iebēga virtuvē.
Kad bijām pabraukuši kādus 200 metrus, vēl mājas laukos, no Puncu birzes izjāja liels pulks vāciešu un jāja mums pretī. Ceļš bija šaurs: vienā pusē grāvis, otrā krauja, ceļu pagriezt nevarējām. Nesapratu, ko iesākt. Vācieši tūlīt nojāja no ceļa un gar ceļmalu pajāja mums garām, ne vārda neteikdami. Viņi bija labos zirgos, dzelzs ķiverēs un gariem pīķiem, ļoti nopietni, pat sadrūmuši. Tanī vakarā aizbraucām līdz Padures muižai, bija baigi: Kuldīgā bija dzirdami daži lielgabalu grāvieni, un ugunsgrēka sarkanā blāzma sniedzās mākoņos, bet Ventspilī bija aizdedzinātas koku krautuves, it kā abi atspulgi savienotos virs mūsu galvām. Tanī naktī krievi bija atstājuši Kuldīgu un uzspridzinājuši Ventas tiltu, bet vācieši izšāvuši četrus lielgabala šāvienus, no kuriem aizdegušās dažas ēkas. Visi centās ātrāk tikt pāri Ventai, jo domāja, ka vācieši Ventai pāri neies. Tāpēc, tikko gaismiņa ausa, turpinājām ceļu.
Piebraucot pie Padures pārceltuves, izrādījās, ka tā nogremdēta, jābrauc pāri upei pa tuvāko braslu. Venta tur bija vēl diezgan dziļa, ratos smēlās ūdens, un sīkākiem lopiem vajadzēja peldēt. Vezumus vajadzēja pārkraut, lai paglābtu no samirkšanas drēbes un ēdamproduktus. Ventā bija vesela kņada, vienam Ventas vidū bija saplīsuši rati, un tiem bija grūti tikt garām, jo brasls bija ļoti straujš. Sīkos lopus - teļus, cūkas, aitas - straume nesa uz leju, un tie, cits ar citu sajukuši, kaut kur tālāk izpeldēja krastā, bija jāmeklē. Mēs braucām ar diviem pajūgiem, katra priekšā divi zirgi, vieniem ratiem bija no palagiem uztaisīta būda, kurā sēdēja māte un mazās meitenes. Māte vēl nebija īsti vesela. Kad bijām tikuši pāri upei, visi tūliņ devās tālāk, jo pienāca ziņa, ka Kuldīgā esot vācieši un krievi atkāpjoties.
Braucām pa meža ceļiem visu dienu, tikai pie vakara līdz ar tumsiņu izbraucām uz Kuldīgas-Stendes lielceļa aiz Graudupes muižas. Stāstīja, ka dienā pa ceļu esot atkāpušās krievu karaspēka daļas. Ceļš ar bēgļiem pārpildīts, brauca pa divi trīs pajūgi blakus, pa starpām lopi un kājnieki. Bija jau satumsis, ceļš veda pret nelielu kalnu. Deksnes kalpu sievām zirgi nevarēja uzvilkt vezumu kalnā, un visa bēgļu plūsma pārtrūka, priekšējie devās tālāk, bet aizmugurējie palika stāvam. Vīri gan centās palīdzēt stumt, tomēr nekas nesanāca. Tā kā bijām ļoti noguruši, visi nolēmām iegriezties turpat mežā pārgulēt nakti. Nobraucām no lielā ceļa kādu kilometru vai pusotra un mežā rudzu lauka malā apmetāmies nakšņot. Kūrām ugunskurus, varējām ēst, slaukt govis, un beidzot visi apgūlāmies saldā miegā.
(Turpinājums 3. oktobra numurā)