(Fragmentu publicējuma turpinājums.)
Pēc Kuldīgas krišanas trešā vai ceturtā dienā tika izsludināta zirgu mobilizācija, vajadzēja ierasties ar visiem pajūgiem. [..] Tēvs ar diviem zirgiem tika paturēts, bet mani ar vienu zirgu atlaida mājās. [..] Tanīs dienās, kad vācieši bija aizbraukuši sturmēt Ventspili, boļševiki bija dabūjuši papildu spēkus un artilēriju un atkal gribēja ieņemt Kuldīgu. Divas dienas Kuldīgu bombardēja, bet ieņemt neizdevās. Toreiz Kuldīgā bijis baigi, jo vācieši naktīs dedzināja Pārventā mājas, tās gandrīz visas nodedzināja. Tanī laikā landesvērieši braukāja apkārt pa mājām un rekvizēja pārtiku un furāžu. [..]
Martā tika organizēts frontāls uzbrukums boļševikiem, kurā ņēma dalību arī latviešu nacionālās vienības pulkveža Kalpaka vadībā, piedalījās kaujās Skrundas un Saldus virzienā. Kaujā pie Airītēm Kalpaks krita no vācu artilērijas zalves. Īsti nav zināms, ar nolūku vai aiz pārskatīšanās. Landesvērieši bija apšaudījuši ar artilēriju latviešu vienības. Oficiālā versija, ka notikusi pārskatīšanās. Tanīs dienās tika ieņemta Jelgava un boļševiki aizdzīti līdz Daugavai. Latvijas valdība tanī laikā ar Kārli Ulmani kā valdības galvu atradās uz kuģa Saratov pie Liepājas jūrā. Angļu un franču kara flote atradās Baltijas jūrā un bloķēja visas ostas. Aprīlī landesvērs gāza Ulmaņa pagaidu valdību un nodibināja sev pieņemamu valdību ar Andrievu Niedru par Valsts prezidentu. Niedra bija mācītājs un tanī laikā populārs rakstnieks. Vācieši gribēja arī sarīkot kaut ko līdzīgu vēlēšanām, bet tauta to kategoriski noraidīja un uzskatīja Ulmaņa pagaidu valdību par īsto valdību. Būtībā tanī laikā nekādas valdības nebija, galvenie noteicēji bija vācieši - landesvērieši. Bez tam Kuldīgā bija pagaidu valdības komandants, tas bija virsleitnants Burbe. Maija beigās latviešu virsnieki Niedru sagūstīja un gribēja ar motorlaivu aizvest no Liepājas uz Ziemeļvidzemi, no kurienes boļševiki bija padzīti. Valkā un Valmierā bija atjaunota pagaidu valdība. Kā runāja, iebāzuši Niedru maisā un veduši motorlaivā pa jūru uz Vidzemi, bet pie Sārnates aptrūkusi degviela, izkāpuši malā, gājuši uz tuvākām mājām, ņemot Niedru līdzi. Tur bijusi mēslu talka, nobrūvēts labs alus, virsleitnants Austrītis, kam bija uzticēts Niedru nogādāt Vidzemē, bijis liels alus cienītājs, ticis klāt pie alus, tā pietempies, ka Niedram izdevies aizbēgt. Niedra pēc tam aizbrauca uz Vāciju, Latvijā neatgriezās. Jūnija sākumā baltvācu vienības ieņēma Rīgu, latviešu vienības pārgāja Daugavu pie Pļaviņām. Vācieši Rīgā izturējās ļoti nežēlīgi, bez kādas izmeklēšanas apšāvuši daudz latviešu, divas nedēļas, kamēr viņi tur valdīja, bija ļoti liels terors. Nogalināti tika daudz nevainīgu cilvēku. Boļševiki Rīgā valdīja no 1919. gada janvāra līdz jūnijam. Rīgā tanī laikā bijis liels pārtikas trūkums, pat bads, cilvēki dažādiem satiksmes līdzekļiem braukuši pēc produktiem uz Lietuvu, bet sadabūtos produktus pa ceļam boļševiki atņēmuši. Pēc Rīgas ieņemšanas landesvērs turpināja boļševiku izdzīšanu no Vidzemes, aizgāja līdz Cēsīm, tur satikās ar igauņu un latviešu nacionālajām karaspēka vienībām. Tā kā vācieši neatzina latviešu pagaidu valdību, bet latvieši neatzina vācu virskundzību, īsi pirms Jāņiem starp vācu un latviešu vienībām Raunas apkārtnē notika ļoti sīva kauja. Latvieši vācu vienības sakāva galīgi, un tās bēga, pat atstāja Rīgu. Ap Jāņu laiku Rīgā iesoļoja latviešu pulks ar pulkvedi Zemitānu priekšgalā. Zemitāns, tāpat kā Skoboļevs, jājis uz balta zirga. Visa toreizējā Aleksandra iela, tagad Ļeņina, bijusi pilna ar ļaudīm, tie sajūsmā klieguši «urrā!» un metuši ziedus. [..] Ar to tad arī vācu virskundzībai Baltijas valstīs bija gals.
Turpinājums 7. novembra numurā