Kad Ukrainas jaunais prezidents V. Janukovičs stājās amatā, daudzi viņa atbalstītāji apgalvoja, ka nu beidzot varēs pozitīvi sakārtot un nodibināt «konstruktīvas» attiecības ar Krieviju, kuras līdz tam bija sabojājis «neprātīgais» iepriekšējais Ukrainas prezidents V. Juščenko. Ar šo domu tika attaisnota arī V. Janukoviča steigā parakstītais tā saucamais Harkovas līgums par Krievijas Melnās jūras flotes statusu Krimā, faktiski pagarinot to nekontrolējamu klātbūtni uz ilgiem gadiem.
Gads ir apkārt, un ukraiņi šobrīd skaidri redz, ko nozīmē «konstruktīvisms» Kremļa gaumē. Tās ārpolitika acīmredzot vadās pēc principa - apetīte rodas ēdot. It sevišķi pret tiem, kas ļauj sevī kaut nedaudz «iekosties». Tagad Krievija rupji izmanto gāzes piegāžu cenu argumentu, lai piespiestu Ukrainu iestāties Krievijas izveidotajā Muitas ūnijā, tādējādi faktiski torpedējot tās integrāciju Eiropas ekonomiskajā telpā. Un pie tā vēl klāt Kremļa apetīte ir pievienot Ukrainas nacionālo kompāniju Naftogaz Krievijas monopolgigantam Gazprom. Un nepalīdz nekāda V. Janukoviča it kā personiskā draudzība ar Putinu un apelēšana pie slāvu solidaritātes sentimentiem. Kā saka - Maskava asarām netic. Starp citu, to vajadzētu atcerēties arī tiem mūsmāju censoņiem, kas mīl runāt par to, ka attiecības ar Krieviju jāpadara «konstruktīvākas». Sevišķi tagad, kad kļuvis skaidrs, kad 2012. gadā Kremlī kā saimnieks atgriezīsies V. Putins. Vīrs bez sentimentiem.