Par spīti apokaliptiskajam karstumam, pirmizrāde 21. jūlijā notika pārpildītā zālē un, pēc aculiecinieku stāstiem, novērtēta ar ilgām un sirsnīgām stāvovācijām. Galvenās lomas dziedāja vadošie Mihailova teātra solisti: Dmitrijs Golovins (karalis Gustavs), Romāns Burdenko (Renato), Marija Litke (Amēlija). Ulrikas lomā izpaudās Marijas teātra zvaigzne iespaidīgais kontralts Larisa Djadjkova.
Recenzijās vienoti slavēta pāža Oskara lomas izpildītāja Nataļja Mironova. Septembrī Masku ballē gaida zvaigznes no rietumiem - tenoru Marselo Alvaresu un baritonu Leo Nuči. Teātra muzikālais vadītājs un galvenais diriģents Petrs Feraņecs, kurš diriģēja abas jauniestudējuma pirmizrādes, patlaban pošas uz Rīgu, lai 4. augustā diriģētu Ž. Bizē Karmenu Latvijas Nacionālajā operā.
Kaislības Art nouveau vidē
«Izrāde bija gan emocionāla, gan vizuāli skaista un īpaši valdzināja ar Kristīnes Pasternakas veidoto sarkani melno tērpu eleganci,» iespaidos dalās pirmizrādes aculieciniece Latvijas Nacionālajā operā strādājošā muzikoloģe Inga Vasiļjeva. Arī recenzenti Krievijā visvairāk priecājušies par izrādes krāšņajiem, elegantajiem tērpiem un Andra Freiberga scenogrāfijas minimālismu ar ornamentiem Art nouveau stilā.
Kommersant recenzijā ar zīmīgu virsrakstu Operas disnejlenda norādīts, ka A. Freiberga dekorācijas «aizdomīgi atgādina viņa paša Masku balli Rīgas operā», taču kāpēc ne, ja darbs ir izdevies? «Stilīgas tapetes buduāra krāsās 1. un 3. cēlienā rotā skatuvi ar acīm tīkamiem ornamentiem kā no glancēto žurnālu reklāmām. Otrajā cēlienā kapsētā kolumbāriju ornaments gan rada telpu, kurā nemaz nav baisi. Nav saprotams, kāpēc varoņi tik bailīgi atskatās...»
Režisora darbs recenzenta vērtējumā «par iestudētāju ziņoja ne vairāk kā to, ka viņš zina savu amatu. Viss izpildīts nevainojami, pēc operas labā toņa likumiem, solistus pārāk neapgrūtinot ar režijas uzdevumiem un ļaujot tiem mīņāties avanscēnā», raksta Kommersant un galveno mīlas pāri (Gustavs un Amēlija) salīdzina ar Disnejlendas varoņiem.
Kommersant uzskatījis par vajadzīgu pirmizrādi izvērtēt divās recenzijās.
Otrajā teikts, ka režijā iespaidīgākais bijis izrādes traģiskais fināls, kurā interesanti risināts «teātris teātrī» un izdevies radīt visaptverošas katastrofas tuvuma sajūtu.
Savukārt aina kapsētā (kurā atklājas traģiskā konflikta sakne) drīzāk līdzinājusies koncertuzvedumam, nevis teātra izrādei, un komismu nevietā ieviesusi pēkšņā sazvērnieku parādīšanās. «Bieži vien darbība aizbrauc garām iestudējuma problēmvietām pa izturīgajām Verdi muzikālās dramaturģijas sliedēm,» rezumē laikraksts.
Par jūtām atbild tikai Verdi
Pēterburgas publikai A. Žagars presē pieteikts kā viens no vadošajiem Eiropas operu režisoriem, kurš slavens ar agresīviem operas klasikas lasījumiem. Viņa Masku balles darbība notiek nevis barokālajā Zviedrijas karaļa Gustava III galmā, bet gan fatālās noskaņās XX gadsimta sākumā pirms Pirmā pasaules kara. Netiek norādīts, kurā tieši valstī risinās Masku balles notikumi. «A. Žagars izveidojis izrādi savā stilā. Ārēji iestudējums ir mūsdienu Eiropas teātra paraugs. (Minimālisms dekorācijās un sarkanmelnu retro tērpu šarms.) Iekšēji izrādei trūkst jelkādas caurviju idejas. Tajā nav vēstījuma (mesidža), kas paņemtu skatītāju uzmanību un emocionāli aizrautu. Ikviens pēc savas vēlēšanās var piepildīt Masku balli ar savām domām - kā kausu ar dzērienu pēc savas gaumes,» laikrakstā Izvestija raksta erudītā kritiķe Marija Babalova. Turpinot tikpat nesaudzīgi, viņa uzsver, ka ar solistiem Žagars strādājis «tikai statiski, izvietojot frontāli, un arī tēlu, īpaši sieviešu, lasījumā izticis bez oriģināla redzējuma, citējot padomju kinoklasiku. (..) dejojošais koris vienkārši defilē pa skatuvi šurpu turpu. Par jūtām atbild vienīgi Verdi partitūra».
Pilnīgi pretējās domās ir Moskovskij komsomoļec, kura vērtējumā radošā grupa no Latvijas izveidojusi krāsainu, emocijām pilnu izrādi, kurai diriģents P. Feraņecs piešķīris kaislības un dramatismu. Atzīstot, ka «pat Latvijas režisors pakļāvies tai cieņai un mīlestībai, ar kādu Mihailova teātris izturas pret operas mīļotājiem», recenzijā īpaši cildināti K. Pasternakas modern stila kostīmi: «Tur ir gan spalvas un cepures, gan platas bikses un tunikas, un zīda apmetņi ar kapucēm, burvei Ulrikai - melns karē un cigarete garā iemutī. «Diemžēl ne tik daudzveidīga izrādījusies A. Freiberga scengrāfija: no Hābsburgu galma greznības tikai trīs lielas lustras, visā pārējā mākslinieks aprobežojies ar zīmējumiem dibenplānā un uz sānu sienām.» Tomēr izrādes kopiespaids kritiķa skatījumā atbildis labas gaumes un augsta profesionālisma standartiem.