Apzināta vēlētāju maldināšana ir dārgā reklāmista Ērika Stendzenieka triks - ielikt vēlēšanu kampaņas centrā no buldozera par atombumbu pārtaisīto «mācītāju» Aināru Šleseru -, tomēr citas partijas jūtas spiestas kaut kā pozicionēties attiecībā pret šo Stacijas laukuma plakātu. Vēl vairāk - sabiedriskās domas pētīšanas firmas uzskata par vajadzīgu taisīt «mēra kandidātu» reitingus, bet plašsaziņas līdzekļi - vērtēt šo kandidātu izredzes vēlēšanās tā, it kā tās būtu nevis viņu pārstāvēto sarakstu izredzes iekļūt domē, bet gan pašiem tikt par Rīgas mēru.
Triks ir nenoliedzami veiksmīgs, tikai, konsekventi turpinot paralēles ar Eiroparlamenta vēlēšanām, nāktos secināt, ka Šlesers kā Rīgas mērs būtu tas pats, kas Rubiks vai Ždanoka kā Latvijas pārstāvji EP. Jo patiesībā jau piecu procentu barjeru pārvarēt spēs vismaz pusducis no sarakstiem, LPP/LC, pateicoties veiksmīgajai reklāmas kampaņai, to droši vien pārvarēs, taču par Rīgas mēru Šlesers pēc tam varētu kļūt tikai ar to partiju atbalstu, kuru vēlētāji EP vēlēšanās balsos par Rubiku un Ždanoku, bet Rīgas domes vēlēšanās - par Saskaņas centru, PCTVL un Žuravļova Par Dzimteni! (kuras sarakstā seši Žuravļovi, viens Medvedevs un viens Putins).
Ja tomēr noņemsim Stendzenieka piedāvātās brilles un paraudzīsimies uz vēlēšanām kā sacensību par 60 vietām Rīgas domē, nevis par tās priekšsēdētāja amatu, tad redzēsim divus sarakstus, kuri abi noteikti būs tur pārstāvēti, turklāt jau tagad skaidri iezīmē robežšķirtni starp politiskajiem spēkiem nākamajā domē, neatkarīgi no tā, kas vēl tajā iekļūs.
Ja līdz vēlēšanām nekas būtiski nemainīsies, vislielāko pārstāvniecību Rīgā iegūs Saskaņas centrs un Jaunais laiks - atbalsts katram no tiem pašlaik ir vismaz trīskārt lielāks nekā jebkuram no sekotājiem. Nav šaubu, ka neviens no abiem tomēr neiegūs 31 vietu, tāpat var itin droši apgalvot, ka abi kopā vienā koalīcijā nebūs. Tas nozīmē, ka īstā izvēle vēlētājiem ir starp divām iespējamajām koalīcijām - vai nu ar Saskaņas centru, vai nu ar Jauno laiku kodolā.
Mēra izvēle būs nevis vēlētāju, bet gan domes, konkrēti - vienas vai otras koalīcijas ziņā. Ne SC saraksta līderis Nils Ušakovs, ne JL pirmais numurs Edgars Jaunups šo amatu, visticamāk, neiegūtu. Kaut vai tāpēc vien, ka abi ir, kā lai to maigāk pasaka, zaļi un paviegli, lai būtu ar svaru un autoritāti koalīcijā, kurai pretī turklāt būs ļoti nopietna opozīcija. Tāpēc, ja valdošo koalīciju veidos JL, var prognozēt, ka nopietnākie kandidāti uz mēra amatu būs šīs partijas dabisko sabiedroto Pilsoniskās savienības pārstāvis Ģirts Valdis Kristovskis, pašlaik EP deputāts, un Sabiedrības citai politikai Aleksejs Loskutovs, bijušais KNAB priekšnieks.
Toties SC faktiski nav izvēles - ar Ušakovu priekšgalā vispār neizdosies pat savākt vairākuma koalīciju -, tāpēc Šlesers - kas prastu gan piesaistīt tādus partnerus, kuri pie plika Ušakova kalpot neietu, gan nodrošināt SC, PCTVL un citiem sabiedrotajiem ienesīgu un ietekmīgu dzīvošanu domē, - šai partijai var izrādīties vienīgā cerība beidzot iegūt varu Rīgā.
Jau tagad ir acīmredzamas divas lielākās muļķības, kuras Stendzenieks samācījis Šleseram stāstīt vēlētājiem. Pirmā - ka nākamajā domē nebūšot frakciju un koalīciju, un viņš visus piespiedīšot strādāt kā vienotu komandu. Būs - nākamā dome solās būt smagi polarizēta. Otrā muļķība, pareizāk, bīstami meli ir, ka tā būšot tīri «saimnieciska», nevis «politiska» dome, ja viņš to vadīšot. Ne Šlesers to gribēs, kad jau arī līdz šim viņa «saimnieciskās» intereses parasti sakritušas ar promaskavisko partiju politiskajām, ne šīs partijas viņam to ļautu, kad jau pirmo reizi kopš PSRS sabrukuma būtu ieguvušas reālu politisku varu, ja arī pagaidām tikai Rīgā.
Diemžēl citas partijas un citu sarakstu līderi ielaižas izdomātajā «Rīgas mēra vēlēšanu» sacīkstē tā vietā, lai, pirmkārt, skaidri pozicionētos gaidāmajai politiskajai izvēlei (nez, ko TB/LNNK, Tautas partija, «zaļie zemnieki» vai pat sociķi nākamgad piedāvātu Saeimas vēlēšanās, pastrādājuši Kremļa «antifašistu» labā?). Otrkārt, lai savas programmas Rīgā darāmajam pamatotu arī ar sarakstā iekļauto kandidātu spēju to darīt. Nu, kaut vai salīdzinājumā ar to pašu «mācītāju» sarakstu, kurā uzreiz aiz buldozera Šlesera (kura spēja ar «gāzi grīdā» sagraut jebko, valsts ekonomiku ieskaitot, šaubas nerada) ir garlaicīgais domes funkcionārs Andris Ameriks, bet tālāk ir lujānu, ludviku, turlo, radzeviču, šmitu, stepaņenku, brandavu un līdzīgu veco mēbeļu noliktava pamīšus ar dažu dziedātāju un «šofera dēlu» - vai tie ir tie, kuriem Šlesers piedraud «iemācīt strādāt» domē?
Taču arī vēlētājiem pieklātos apjēgt kaut vai tik daudz, ka viņi nevēlēs ne pilsētas mēru, ne priekšvēlēšanu reklāmas plakātu, un ieskatīties piedāvātajos sarakstos, lai saprastu, ko īsti pošas ievēlēt.