Pret kailcirtēm
24. janvārī Apvienoto Nāciju mītnē Ņujorkā tiks izsludināts starptautiskais gads meža aizsardzībai un bioloģiskās daudzveidības novērtēšanai. Tādiem cilvēkiem kā Līga un Raimonds Kleperi gan mežu gads ir katru gadu. Divu mežsargu meita no 20 kilometru attālajiem Ķeņģiem un pensionēts mežsargs, kura dzimta Lejas Kleperos mīt jau 12. paaudzē, ir piedzimuši, uzauguši un lielāko mūža daļu nodzīvojuši mežu ielokā. Vecā guļbaļķu mājā, pa kuras logiem var redzēt aizskrienam stirnas, kur ziemā no skursteņa stīdz smaržīgi lielās maizes krāsns dūmi, kur slidenajā laikā ārdurvis ar citu saimniecības ēku durvīm savieno pašu koku pelniem izkaisīti celiņi.
Lejas Kleperu saimnieks par uzvārdu un māju vārdu varot pateikties vecajam zirdziņam, ar ko viņa tāls sencis septiņus kilometrus klidzinājis līdz Launkalnes muižai. Nekas jau nav mainījies, arī tagad ceļu tikai pagasta centra tuvumā klāj asfalts.
Tomēr Kleperi nav snaudošas lauku mājas, to iemītnieki nedzīvo tikai savā mazajā pasaulītē. Šī saimniecība ir viena no četrām Pasaules Dabas fonda nenoplicinātās mežsaimniecības teritorijām Latvijā. Raimonds Kleperis ar paša piemēru rāda cilvēkiem, kā saudzīgi kopt mežu, izvairīties no kailcirtēm. Savukārt saimniece Līga ir ne tikai zālīšu pazinēja, bet arī privāta Meža muzeja izveidotāja un gide.
Pat MRS «melnā kase»
Kādos Jāņos pirms gandrīz divdesmit gadiem Kleperu četri bērni, tolaik skolēni un studenti, klētsaugšā uzrīkojuši improvizētu izstādi ar pašu mājās salasītiem «veciem krāmiem» - spriguļiem, piena separatoriem, smēdes piederumiem. Pilsētas viesi bija sajūsmā, un arī Līgai radās azarts. Bērni Uldis, Andris, Rudīte un Lita tagad strādā skolās un universitātēs, diviem ir maģistra, vienam - doktora grāds, vēl vienam tāds drīz būs, palepojas mamma. Kamēr bērni vāca akadēmiskos panākumus, viņas pētījumu tēma bija vecas eglīšu stādāmās un mežeņu rokamās lāpstas, Ulmaņa laika koku stumbru numerators un bijušā Smiltenes MRS arhīvs, pat «melnā» kase, kur padomju laikā glabājās «papīros» neuzrādīti rubļi jubileju svinēšanai.
Muzeja ierīkošanai nebija jāmeklē telpas. Pārsimt metru tālāk bez uguns pavardā skuma dzīvojamā māja, kur līdz 1984. gadam mitis sirms radu pāris. Mazliet komiski pa apvienoto saimniecību sētsvidu iet robeža: Lejas Kleperi ir Smiltenes novadā, bet Līgas muzejs - Kalna Kleperi - Raunas novada Drustu pagastā. Tas tomēr nemaina lietas būtību - mežinieku darbarīki un apģērbs, meža putnu oliņu un mežvidus pļavu tauriņu kolekcija, koksnes paraugi, koku slimību «piemēri» otrā guļbaļķu namiņā eleganti sadzīvo ar priekšmetiem, kam ir ne tikai personiska, bet kultūrvēsturiska vērtība. Te atrodams vairāku paaudžu Kleperu šūpulis, vīramātes pirmskara kāzu kleita, vīratēva bronzas medaļa, iegūta Vienības velobraucienā no Raunas līdz Siguldai.
Izlien caur aliņu
Vīratēvs Jānis kopš šorudens vairs nevar pastāstīt, kā pēc kara padomijas vajadzībām izcirta pats savu mežu. Viņa dēls mūsu viesošanās dienā remontē mūžībā aizgājušā tēva istabu, Līga šķiro no Anglijas atsūtīto vīratēva brāļa bibliotēku, šo to palasa. Kad sniegs kļūs plānāks, Kleperi atkal bridīs pie kokiem, kas 70. gados tika sastādīti nocirsto vietā. «80% mums ir briestaudzes, jaunaudzes,» stāsta Līga. «Egles, alkšņi, bērzi, oši - kopā 90 hektāru. Ir jāretina, nopietni jādarbojas, lai kaut kas izaug nākamajām paaudzēm.»
Aprīlī, uz meža dienām, un rudeņos, skolai sākoties, pie Kleperiem sabrauc skolēni. «Rādām zarus, lapiņas, atpazīstam tējas, runājam par kūlas dedzināšanu. Ja mazāk laika, ejam uz «mājas mežiņu», ja vairāk - uz Ragankoku, dobumainu gobu, kas ir Latvijas dižkoku sarakstā,» turpina Līga. «Kaut vai pagalmam pāri pāriet - tur vien var ieraudzīt, cik tur to puķīšu! Gadās, sabrauc autobuss ar pensionāriem…» viņa iesāk. «Arī pensionāri vairs nepazīst tējas?» brīnos. «Nevar jau vienu un to pašu tēju lietot, ir jāmaina,» Līga attrauc. «Un cilvēkam vajag ticēt savai tējiņai, tad būs labi. Mums, piemēram, aug vārnkājas - pašiem savs ginks!»
Arī ziemā Kleperi nejūtoties atšķirti no pasaules vai bezcerīgi ieputināti. Ja vajag, nedēļu varot nodzīvot, nekustot no mājas. Putraimi, makaroni, meža un pašu audzēto aitu gaļa saldētavā, sēnes sasālītas, ievārījums - savārīts... Pagrabā bietes, kartupeļi, burkāni. Citas ziemas pat dienas četras nācies sēdēt tumsā, šogad elektrokrīze viņus neesot skārusi. «Mums rudenī līniju iztīrīja, trīs dienas brigāde strādāja, nocirstos kokus atstāja - pavasarī būs lapaini, sulu izdzinuši, malkai derēs,» lietišķi nosaka Līga. Trīs kilometrus garo ceļu, kas no lielā ceļa nogriežas uz viņu mājām, pašvaldība regulāri tīrot. 2. janvārī gan šķūre atbraukusi tikai septiņos vakarā, Raimonds ciemiņus, kam nākamajā dienā bija jāstrādā pilsētā, līdz lielajam ceļam izvilcis ar mazo traktoriņu, tīrīt paša spēkiem nav sācis. Striķis trūcis, mašīna sarijusies sniegu... Līga arī to nepārvērš par drāmu: «Ja es maisos ar savu mazo, otram traktoram ir grūti pārdzīt manu aliņu, - tā vīrs saka.»