Antona Čehova brāļadēls, Maskavas Dailes teātra Pirmās studijas absolvents, Konstantīna Staņislavska Hļestakovs, Jevgeņija Vahtangova domubiedrs Mihails Čehovs no Padomju Krievijas izbrauca 1928. gadā. Aktieris cieta no panikas lēkmēm un reiz, spēlējot Augusta Strindberga Ēriku XIV J. Vahtangova izrādē, uz skatuves pat piedzīvoja sirdslēkmi. Viņš dabūja ārzemju pasi un kopā ar sievu devās uzlabot veselību Vācijā, kā pats tolaik domāja - uz gadu. Izrādījās - līdz mūža beigām, jo draugi ziņoja, ka parakstīts orderis viņa arestam. Sākās ceļš pa krievu emigrācijas centriem. 1932. gadā M. Čehovs iebrauca Rīgā.
«Atdzimst skatuves māksla,» raksta kritiķis Jānis Kārkliņš. «M. Čehovs - liels aktieris, citu tādu Rīga nekad nav redzējusi,» sajūsminās Jānis Grots. M. Čehovs salīgst uzreiz divos teātros - Rīgas Krievu drāmā, kur iestudē F. Dostojevska Stepančikovas ciemu un V. Šekspīra Divpadsimto nakti, un Nacionālajā (A. Tolstoja Jāņa Briesmīgā nāve). Pats spēlē arī Ēriku XIV, Hamletu. Spēlē groteski, izkāpināti, bet tik harismātiski, ka pat 30. gadu publika gatava pasludināt viņu par mesiju. Par aktiera spēju apburt stāstītas leģendas - kāda skatītāja otrajā balkonā Hamletā transa stāvoklī centusies pārkāpt margai, lai nokļūtu viņam tuvāk, Alfrēds Jaunušans pēc izrādes attapies četros no rīta Daugavmalā, nezinādams, kā tur nokļuvis...
Rīgā M. Čehovs bija ieradies uz palikšanu. Bija aktieris, režisors, pedagogs. Tieši aktiermeistarības skola, šķiet, kļuva par iemeslu tam, ka 1934. gadā viņš no Rīgas aizbrauca, saglabājis rūgtas atmiņas. 29. maijā avīzē Brīvā Zeme parādījās anonīms raksts Divi ģēniji - par cilvēkiem, no kuriem drīzāk jātiek vaļā -, kurā uzsvērts: ne M. Čehovs, ne viņa asistents Viktors Gromovs neesot savējie. «Krievi», «svešie», kas «maitā latviešu jaunekļus un jaunavas», strādājot pēc metodēm, kas «jau visā pasaulē atmestas»: «Ja viņu slava un spējas tiešām ir tik lielas, tad katra valsts tos uzņems atplestām rokām. Latvju māksla ar viņu aizbraukšanu neko nezaudēs, bet gan iegūs.» Ir viedoklis, ka publikācijas autors bija Zeltmatis, Latvijā otras tolaik nopietnākās aktierskolas vadītājs. Toties M. Čehovs nonāca Anglijā, kur pabeidza darbu pie savas metodes, kļūstot par XX gadsimta kultūras ikonu.