Pēc komandas - rullis! - viņa veļas pa zemi kā mīksts melns cilindrs, bet pēc komandas - partizānis! - rāpo pie saimnieka, vēderu pa zemi vilkdama un galvu plecos ierāvusi. Lote ir gudra, veikla, ģimeniska. Gints Timoško viņu dēvē par mīlestības čemodāniņu, kas ir pilns ar maigumu, uzticību, sirsnību, pieķeršanos.
Firmas zīmols
Tikai zinātājs pateiks, ka Lote ir jauktene, jo visi parametri viņai ir kā kārtīgam takšelim. Varbūt vienīgi kājiņas nedaudz garākas, bet tas nudien suņu meitenes skaistumam neskādē. Kažociņš - ogļu melns. Gints apveltīts ar jauku humoru: «Viņa piedzima balta, bet pie mums placī izvārtījās eļļā!»
Lotes darba diena ir tikpat gara kā Gintam. Firmas izpilddirektors un viņa asistente kopā ierodas Trimen tractors tehnikas laukumā, kopā dodas uz mājām. Atveru mājaslapu - Lote ir gluži kā firmas zīme, viņas ģīmītis vīd pie katra eksponāta. Visu dienu Lote «strādā» ar savu iemīļoto gumijas ezi. Ik pa brīdim kāds apmeklētājs vai darbinieks aizmet rotaļlietu tālu projām, un tad Lote sajūsmā vico tai pakaļ. Uzskatāms piemērs, ka dzīvība ir kustībā! Droši vien šo aktivitāšu dēļ augumiņš Lotei joprojām ir kā jaunai sunītei, zirgaspēks ne mazāks kā traktoriem, kas izstādīti laukumā!
Gints pārliecināts, ka Lote brīvi pārvalda latviešu valodu, bet krievu un angļu - sarunvalodas līmenī. Neticat? «Aicinu - atnes bumbu, ezi, koku, kaulu, vistu, kas rindiņā nolikti telpas stūrī, un Lote atnesīs tieši prasīto. Kad mājās ar draudzeni Lauru apspriežam to, kas Lotei nebūtu jāzina, piemēram, par iešanu, braukšanu, kārumiem, mums jārunā angļu vai krievu valodā. Tagad jūtam, ka mums jau jāmācās kāda jauna svešvaloda. Lote tikai nerunā. Viņas acīs izlasu pilnīgi visu!»
Kā jau sieviete, Lote mazliet prot arī pietēlot. No rīta viņa guļ, bet, tikko izdzird nograbam Ginta bikšu siksnu, noskurinās un jau ir pie durvīm - esmu gatava!
Taču, kad Gints velk mugurā botas, «Lote izliekas par beigtu, jo es skrienu tālus gabalus gar jūru, un tas viņu garlaiko». Arī lietus laikā Loti no mājas jāvelk vilkšus.
Reizēm aiziet širmis
Lotei jau ir septiņi gadi. Pagājušā gada pavasarī viņa «apprecējās» ar skaistu Džeka Rasela terjeru, un šajā mīlestībā piedzima seši mazi kucēni. Tikai viens no tiem bija kā Lotes kopija, pārējie raibi. Ginta draugi, zinot Lotes inteliģenci un gudrību, kucēnus burtiski izķēra. Viens no suņukiem pat dzīvo kādā Somijas mazpilsētā. Interesenti taujā, kad Lotei atkal būs metiens, bet Gints tagad domā, ka mātes pienākumi viņai jau būtu par smagu, un viņam žēl savas mīlules.
Lote ir ļoti ģimeniska. Peldsezonas beigās viņa vakaros labprāt pastaigājas gar jūru kopā ar Gintu un Lauru. Ar citiem suņiem nekaujas, jo «ir augstprātīga, sugas brāļiem ar retiem izņēmumiem iet garām kā tukšai vietai. Širmis aiziet tikai, kad Lote ierauga kaķi. Ja momentā nenoreaģēju, uz Loti vairs neiedarbojas nekādas komandas.»
Gints priecājas, ka Lote ir sabiedriska būtne: «Mums tāda tradīcija - svētdienās ar Lauru ejam uz kafejnīcu Jūrmalā, Jomas ielā. Lote, protams, kopā ar mums. Viņa noguļas zem galdiņa, nekad nediedelē, nerej, nevienam nepievērš uzmanību, un apmeklētāji bieži vien nemaz nezina, ka kafejnīcā atrodas suns. Lote mani pavada arī visās iestādēs, viņa pat bijusi bankā, un nekad neviens nav cēlis iebildumus pret viņas klātbūtni.»
Lote savam saimniekam ir sava veida cilvēcisko attiecību indikators. Pirmo reizi ieraugot svešinieku, viņa ir atturīga un trīs reizes uzrej, bet tad atšifrē, kas ir kas. Ja atnācējam mājās ir suns, tad uzreiz acīs mīļums. Biznesa partneri, kas firmā ierodas no visas pasaules, ar Loti ir draudzīgās attiecībās. Tikai atbraucēji no Āfrikas kontinenta nezin kāpēc sākumā no suņa baidījās. No nākamās reizes viņi jau ir Lotes draugi.
Iztiek bez uci - uci
Gints uzskata Loti par līdzvērtīgu būtni: «Kleitiņās es viņu neģērbju, un mēs arī neucināmies savā starpā. Mums ir dvēseļu kopība.» Lote šķiršanos izjūt vēl stiprāk. Kad Gints aizbrauc uz ilgāku laiku, viņa skumst, bet dienā, kad Gints atgriežas, Lote jau no paša rīta sēž pie durvīm. Gints smej, ka abiem nav gluži tīra sirdsapziņa pret Lauru. Viņa neļauj sunītei gulēt gultā vai uz dīvāna. Gints atklāj sazvērestību: «Lote zina, ka Laura vannas istabā kavējas ilgāku laiku, pavada viņu turp, pagaida, kamēr tiek aizvērtas durvis, tad ātri ielec man blakus uz dīvāna.» Lieki teikt, ka laimīgi tādās reizēs ir abi. Reiz gan Laura pēkšņi atgriezās un «mūs pieķēra, tad abi dabūjām pa kaklu». Gints nekad neuztraucas par neērtībām, ko suns sagādā mājās: «Vienu Loti jau esmu spalvās apēdis.» Taču tagad jābūt uzmanīgākiem, jo aprīlī Gintam un Laurai piedzima meitiņa Madara, tāpēc gribot negribot mājās jāietur stingra kārtība.
Kad abi tiek fotografēti, Gints pažēlojas, ka diemžēl Lote nav fotogēniska - «visās bildēs redzams tikai melns pleķītis», bet atvadoties viņš domīgi saka: «Lote bija kopā ar mani grūtā dzīves posmā, daudz man toreiz palīdzēja un iemācīja. Es baidos par dienu, kad Lotes varētu vairs nebūt. Man tas būtu kā pasaules gals.»