Viņš tiek uzskatīts par strukturālisma pamatlicēju. Sevišķi liela ietekme strukturālismam bija 70.gados. Levī-Stross antropoloģijā lika lietā lingvista Ferdināna de Sosīra iedibināto strukturālo piegājienu, apgalvojot, ka ģimenes attiecības, vērtību sistēmas un kultūra ir jāanalizē kā sarežģītas struktūras savstarpēji saistītas daļas. Levī-Strosa teorijas mainīja veidu, kā cilvēki uztver cits citu, mazinot tādu šķeltniecisku jēdzienu kā rase un veidojot vīziju par visas cilvēces fundamentālo vienotību.
Levī-Stross piedzima Briselē 1908.gada 28.novembrī franču mākslinieku ģimenē. Viņš izgāja tipisku veiksmīga franču humanitāro zinātņu studenta izglītības ceļu un absolvēja Sorbonas Universitāti, un kļuva par skolotāju. Drīz Levī-Stross piedzīvoja vilšanos filozofijā, redzot to kā sterilu, pašcentrētu un manierīgu. Jo sevišķi viņam nepatika tobrīd franču filozofijā dominējošie utilitārie un moralizējošie virzieni. Kādu brīdi pēc Pirmā pasaules kara viņš aktīvi iesaistījās sociālistu kustībā, taču drīz zaudēja interesi politikā. Viņš pievērsās antropoloģijai, par ko guva interesi, izlasījis amerikāņu antropologa Roberta Louvī grāmatu un saprazdams, ka tā dēvēto primitīvo kultūru bagātība ir pamatā optimistiskajai evolūcijas ticībai, ko pauda, piemēram, tāds domātājs kā Ogists Konts. Levī-Stross sāka pētīt Amazones ciltis 30.gados un pasaules slavu ieguva 1955.gadā ar biogrāfisko darbu Tristes Tropiques (Skumjie tropi). Sekoja citas ietekmīgas grāmatas, kā La Pensￃﾩe sauvage (Mežoņa prāts) un Le Cru et le cuit (Jēls un vārīts).