Tuvojas noslēgumam process, kura deklarētais mērķis ir samazināt naudas ietekmi priekšvēlēšanu aģitācijā.
Publiskajā telpā vairāk pamanītais un apspriestais politiskās reklāmas ierobežojums ir plānotā tās faktiskā «izņemšana» no televīzijas. Tas gan ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, politiskā reklāma TV varbūt tiešām ir iedarbīgāka smadzeņu skalošanā nekā drukātā (vai daudz ir ļaužu, kuri spēj lasīt apmaksātas intervijas?) vai radio (tā lielākoties var tikai uzjautrināt). No otras puses, aizliegums nozīmē, ka partiju rīcībā vienkārši paliks vairāk naudas - jo atļauto tēriņu apjoms samazināts netiek.
Tomēr ne mazāk interesants ir nodoms TV reklāmas aizstāt ar vērienīgāku bezmaksas aģitācijas iespēju TV. Jāpieļauj, ka tas nenozīmēs vienkārši iespēju politiķiem monologā izteikties, jo tad jēga maza. Savukārt, ja runa ir par diskusiju formātu, kurā TV žurnālisti ir vadītāji un jautājumu formulētāji, parādās daži citi savlaicīgi noskaidrojami aspekti. Pirmais: vai uz šādām diskusijām (cik noprotams, biežākām nekā agrāk) tiks aicinātas visas uz varu pretendējošās partijas vai tikai tās, kuru reitingi liecina par kaut cik reālām iespējām šo varu iegūt? Tā ir sena diskusija: no vienas puses, partiju un izteikties gribētāju mums patiesi ir neganti daudz, tātad kaut kādam filtram vajadzētu būt; no otras puses, varbūt jaunai vai mazāk zināmai partijai sakāms kas jēdzīgs un filtrs šajā gadījumā kalpo pretēji virsuzdevumam mazināt naudas ietekmi politikā (nav naudas, paliec mūžīgajos koristos). Otrais: ja izmaiņu mērķis patiešām ir padarīt priekšvēlēšanu debates saturīgākas un valsts ir gatava tam tērēt papildu līdzekļus, tad tie būtu atvēlami tieši debašu analītiskās daļas attīstīšanai. Piemēram, ja runa ir par pašvaldību vēlēšanām, tad viena lieta ir kandidātu māka izvairīties no nepatīkamiem jautājumiem, pārliecinoši solīt neiespējamo, būt asprātīgiem un kopumā radīt par sevi labvēlīgu iespaidu; pavisam cita situācija, ja vēlētājs tiek informēts par pašvaldību kompetencē esošo jautājumu risināšanu ar Latviju salīdzināmās citās valstīs, ja tiek atgādināts konkrētās partijas iepriekš darītais pašvaldību un valsts līmenī (jo nereti partija sola pašvaldību līmenī to, ko pašas rīcība valsts līmenī dara neiespējamu). Un tad kandidāta vīterošana notiek uz krietni konkrētāka faktoloģiska fona. Šāds sagatavošanās darbs ir laikietilpīgs un padārgs, tomēr ieguvums būtu.